Es lepojos ar to, ka esmu politika.lv veterāne, lai gan pēdējo gadu laikā profesionālie pienākumi vairāk ir saistīti ar naudas vākšanu PROVIDUS un tādām interesantām jomām kā attīstības sadarbība un e-demokrātija. Darba dzīvē jau vairāk kā 15 gadus vados pēc moto „nekas nav garantēts, bet viss ir iespējams”, kas uz vecumu brīžiem liekas drusku nogurdinoši, bet kopumā vēl aizvien iedvesmojoši.
No darba brīvajā laikā esmu gardēde, kas izpaužas, piemēram, piemājas dārziņa kopšanā, kulināro piedzīvojumu un recepšu aprakstos manā kulinārajā blogā (http://krista.lv/) un laba ēdiena radīšanā un baudīšanā draugu lokā.
Man šonedēļ nozaga velosipēdu, bet ne par to ir stāsts – riteņu zādzības Rīgā ir tik ikdienišķa lieta, ka ar to nevienu nepārsteigsi. Stāsts ir par Rīgas pilsētas Brasas policijas iecirkni Klijānu ielā, kuru es šī skumjā notikuma dēļ biju spiesta apmeklēt, lai nogādātu tur velosipēda fotogrāfiju un pirkšanas dokumentus. Šie papīri man nebija pie rokas, kad ieradās policija, un tad nu es nākošajā dienā zvanīju inspektorei un vaicāju, vai laika taupīšanas nolūkos es tos viņai nevarētu ieskannētus nosūtīt pa e-pastu. Viņa iesmējās un teica, ka nevaru gan, jo viņai nav datora. Lasi
Šodien, atverot „Dienas Biznesu”, no otrās lapas kā parasti pretī veras Agra Liepiņa karikatūra, kuras neiztrūkstoša sastāvdaļa - seksuāla būtne ar milzu krūtīm, kuru uzbudinātie galiņi uzkrītoši spiežas cauri plānai auduma kārtiņai. Lasi
Kad laukos nomira mana omīte, mēs mēģinājām pārliecināt opapu paņemt sunīti – lai viņam, vecam cilvēkam dzīvojot mājās vienam, būtu kompanjons, jo citu mājdzīvnieku viņam nebija. Opaps stingri iebilda ar šādu argumentu: jaunībā viņam bijis uzticams suns, kurš, kad opaps aizgāja dienēt un pēc tam karā, no bēdām nomira. Opaps negribēja sagādāt līdzīgas ciešanas vēl kādam dzīvnieciņam, kurš viņu pārdzīvotu. Lasi
Tāds ir virsraksts Jāņa Sila sacerējumam „Kluba 415” mājaslapas sadaļā „Domas“ par kādu kopkora dalībnieku ar tumšu ādas krāsu. Runa, protams, ir par manu labu draugu Džordžu Stīlu, kas „Gaudeamus” dzied jau daudzus gadus un ir devis savu ieguldījumu šī kora izcilajos panākumos gan pasaules, gan Latvijas mēroga konkursos. Lasi
Tikko saņēmu šādu līksmu vēsti, ko steidzu nest arī politika.lv blogotāju komandai: rīt, 31. jūlijā, notiks Pirmais Blogeru Pikniks Andrejsalā! Ierašanās no sešiem vakarā ar groziņiem, visi laipni aicināti (arī ne-blogeri), sīkāka info šeit. Lasi
Lai arī pagājuši gandrīz 20 gadi kopš pēdējiem Dziesmusvētkiem, kuros piedalījos dalībnieka – dejotāja - lomā, man vēl aizvien ir dīvaina vai pat drusku neērta sajūta sēžot skatītāju tribīnēs. Jo svētkos taču jādejo, nevis jāskatās, kā to dara citi! Katru reizi, kad dzirdu Audēju dejas mūziku, man kaklā sakāpj smeldzīgs kamols, atceroties tā laika emocijas – tik spēcīgs ir Dziesmusvētku piedzīvojuma nospiedums sirdī. Lasi
Režisora Jāņa Vingra nepabeigtā īsfilma „Pēdējais Lāčplēsis”, kuras fragmentus svētdien demonstrēja TV3 raidījumā „Nekā personīga”, graujot valsts tēlu, tāpēc valsts naudu tai vairs nevajagot piešķirt, sašutis ir Tautas partijas frakcijas vadītājs Kučinskis. Filmu sākts veidot pagājušajā gadā ar Nacionālā Kino centra dotāciju "jauna projekta iesākšanai", taču šī gada konkursā tā pat netika pielaista pie prezentācijas, vēsta spotnet.lv. Lasi
„Ērmoti dažkārt izskatās, kā tādas nevalstiskās organizācijas kā Delna vai Providus jaucas valsts varas darīšanās“, raksta Māris Krautmanis 19. maija „Neatkarīgajā Rīta Avīzē“. Sagadīšanās dēļ tieši šajā pašā dienā Saeimas namā notika nu jau par gadskārtējo tradīciju kļuvušais Saeimas un NVO Forums, kur politiķi gan plenārsesijās gan īpaši sasauktās komisiju sēdēs diskutēja ar apmēram simts visdažādāko sabiedrisko organizāciju pārstāvju no visas Latvijas (tajā skaitā Delnu un Providus, abu pēdējo pārstāvji turklāt pat bija ielūgti uzstāties un līdzvadīt vairāku komisiju sēdes). Lasi
Saulainajā nedēļas nogalē kopā ar bariņu līksmu, entuziastisku cilvēku nevis rakos pa dārzu vai baudīju dabu, bet piedalījos tilta būvniecībā. Tilta vienā galā – IT jomas profesionāļi un blogeri, kas paši sevi dēvē par „gīkiem“, otrā galā – sabiedrisko organizāciju pārstāvji un vienkārši aktīvi cilvēki. Mērķis bija satikties vienuviet klātienē un iepazīties, vairāk uzzināt vienam par otru un galvenais – NVOšņikiem iepazīties ar jaunākajām tehnoloģijām, un kā tās varētu praktiski pielietot savā darbā, lai varētu strādāt efektīvāk, lētāk un tādā veidā, kā līdz šim nav ienācis prātā. Pasākuma formātu – nekonferenci BarCamp – jau iepazinu februārī, tāpēc mani nemulsināja, ka BridgeCampā programmas vietā mājaslapā iepriekšējā dienā parādās vien saraksts ar pusstundās sadalītiem prezentāciju laikiem paralēlās plūsmās pusotras dienas garumā - saturu uz vietas aizpilda paši dalībnieki. Lasi
Vakara vadītājs sarkanā brokāta uzvalkā kaut ko pasaka mikrofonā un zāles vidū iebrāžas melnās korsetēs iespīlētas meitenes. Viņas līdzi nes salokāmus krēsliņus, kuriem atzveltnes un sēdekļi veidoti sarkanas sirds formā. Skan mūzika un viņas sāk vicināt volāniem apšūtos svārkus un pāri krēslu atzveltnēm cilāt melnās zeķēs ieģērbtās kājas. Kas sekoja tālāk, nevaru jums pastāstīt, jo mēs ar vīru apstulbuši piecēlāmies no vakariņu galda un, nesagaidījuši desertu, devāmies prom. Lasi