7.martā "Papardes zieds" mani laipni uzaicināja uzstāties vienā no pasākumiem, kas tiek organizēti par godu organizācijas 20 gadu jubilejai. Rakstā apkopoti galvenie runas punkti par sievietes tiesībām nebūt lēdijai, par pieklājību un tikumības policiju (slut-shaming).

Angļu valodā bieži lietotais termins slut-shaming grūti padodas tulkošanai uz latviešu valodu. Kopīgiem spēkiem nonācām līdz "tikumības policijai" vai "tikumības vagarēšanai".

Šķiet, sabiedrībā pastāv dubultstandarts - pastāv viens seksuālo likumu kopums puišiem (vīriešiem) un pavisam cits - meitenēm (sievietēm). Tas ir ilgstoši veidojies un nostiprinājies princips - sākot ar laikiem, kad sievietes vērtība bija meklējama viņas nevainībā, kad viņas vērtība sabiedrībā bija tikai kā sievai vai mātei, kā arī, ņemot vērā to, ka agrāk kontracepcija vienkārši nebija pieejama - sievietēm aktīva seksuālā dzīve nepalika bez sekām. Šķiet, tagad, kad kontracepcija ir pieejama, standartiem būtu jāmainās, tomēr tas nenotiek. Piemēram, skolā meitene, kurai ir bijusi pirmā seksuālā pieredze (vai vairākas), kļūst par apsmiekla un nicinājuma subjektu, kamēr puisis, kam ir bijusi pirmā vai vairākas seksuālās pieredzes - mačo un varoni. Kādēļ mēs tik daudz runājam par meiteņu tikumību, bet tik maz - par puišu netikumību?

Tad, ja meiteni vai sievieti uzskata par "viegli pieejamu", viņa saskaras ar lielāku izvarošanas risku, tas samazina arī viņas profesionālo vērtību. Piemēram, skolniecei vai studentei, kas tādējādi novērtēta kā "zemākā šķira", ir mazākas iespējas tikt adekvāti novērtētai pēc akadēmiskajiem vai profesionālajiem sasniegumiem.

Šķiet, te liels "paldies" ir jāsaka Veselības mācības neesamībai skolās, kā arī valsts atbalsta trūkumam skolēnu seksuālajai izglītošanai. Tā kā meitenes var palikt stāvoklī (no šejienes arī uzskats, ka tā ir "sieviešu problēma"), vecāki ar viņām, visdrīzāk, izrunās šos jautājumus. Puiši labākajā gadījumā saņems paciņu prezervatīvu un aicinājumu uzvesties prātīgi, vai pat ne to. Izglītības un medicīnas sistēmā strādā pārsvarā sievietes, tādēļ ir maz cilvēku, kas ar puišiem var uzticami, saprotami runāt par seksualitāti. Kad pusaudze paliek stāvoklī vai nodarbojas ar seksu, ir daudzreiz vieglāk spēlēt tikumības policiju.

Tikumības policija jau neatslābst tad, kad kļūsti pieaugusi. Vienmēr ir risks uzvilkt pārāk īsu kleitu, pārāk dziļu dekoltē vai uzvesties "nepiemēroti". No vienas puses, sievietes zina, ka tiek un tiks vērtētas pēc sava ārējā izskata. Būt skaistai - tā ir prasme, nevis tas, ar ko tu piedzimsti, jo skaistuma standarti ir mainīgi. Tādēļ jauki, ka vienmēr ir pa rokai "sieviešu žurnāli" un "sieviešu sadaļas" interneta lapās, kas a) pastāsta, kas un kādēļ tevī nav pietiekami skaists; b) iemāca, kā un ar kādiem līdzekļiem kļūt labākai, vērtīgākai. Tas sākas jau bērnudārza vecumā, kad meitenes parasti saņem komplimentus par skaisto kleitu un bizēm, bet puikas - par prasmēm salikt LEGO klucīšus.

Turklāt, šodien var gadīties, ka tikumības policijas vērīgā acs ir pamanījusi tevi, tomēr pēc dažām dienām tu pati spēlē šo lomu, vērtējot citas sievietes. Patiesībā, sievietes ir tās, kas visaktīvāk spēlē tikumības policiju. Nina Djūsa (Nine Deuce) raksta, ka tas ir veids, kā sievietes sacenšas viena ar otru, lai saņemtu vīriešu uzmanību un akceptu patriarhālā sabiedrībā, kas definē sievietes vērtību pēc viņas fiziskā skaistuma un liedz sevi realizēt ārpus tā. Tikumības policijas spēlēšana ir saistīta arī ar varu - ja jūties nepārliecināta par sevi, tad vienmēr var iegūt varu, pazemojot citus.


Kādi ir risinājumi?

Pirmkārt, nepieciešama jēgpilna seksuālā izglītība skolās.

Otrkārt, nedrīkst pastāvēt dubultstandarti - seksuālas jūtas var būt gan meitenēm, gan zēniem un tas ir normāli, kamēr vien tas ir atbildīgs, izglītots lēmums. Ir jāizaicina katra reize, kad dzirdam, ka tiek pielietoti dubultstandarti.

Treškārt, ir nepieciešama mediju izglītība, kas iemācītu jauniešus kritiski patērēt medijus un popkultūru, kuras pārmērīgā seksualizācija un pornifikācija nerada pozitīvu ietekmi uz jauniešu (jo īpaši - meiteņu) pašvērtējumu. Jā, realitāte ir tāda, ka arvien aktuālāka kļūst bērnu seksualizācija, pornifikācija un jaunas meitenes nonāk līdz secinājumam, ka savu sievišķību vai skaistumu var realizēt tādā veidā, kāds tiek apgūts caur medijiem. Tomēr mediji nekur nepaliks un tikumības policija te nepalīdzēs - risinājums ir runāt un kritiski vērtēt, kā arī pieprasīt kvalitatīvu mediju saturu.

Ceturtkārt, ir nepieciešams izbeigt sieviešu pretnostatīšanu- Skaistās vs. neglītās, Gudrās vs. Skaistās, Labās meitenes vs. Sliktās meitenes, Kārtīgās vs. Nerātnās, u.t.t. Tas rada sajūtu, ka nav iespējams vidusceļš, lai gan realitātē cilvēka (arī sievietes) dzīve, izvēles un seksualitāte nav tik viegli definējami.

Piektkārt, ir jābeidz atražot stereotipi, kas saistīti ar seksuālajām izvēlēm. Tā, piemēram, cik gan bieži tiek dzirdēts, ka vīrieši no attiecībām vēlas tikai seksu, bet sievietes - rozes, kucēnus un kāzas. Realitātē viss nav tik vienkārši, jo cilvēki un viņu dzīves prioritātes ir dažādas. Patiesībā, ne tikai vīrieši, bet arī sievietes mēdz nodarboties ar seksu vienkārši tāpat, prieka pēc. Tiesa, sievietēm šī pieredze var būt ne tik droša. Līdzko sasniedzam pusaudzes vecumu, mēs iemācāmies, ka principā mums paveiksies, ja mūs neviens neizvaros. Mēs nevaram nepārdomāti lietot alkoholu, dzert dzērienus, kurus piedāvā svešinieki, sēsties pie svešiem vīriešiem mašīnās vai doties ar viņiem uz mājām. Tas ir drošības, nevis tikumības jautājums.