„Ukrainas armija iznīcina piecus kravas auto ar kaujiniekiem”, „Teroristi Ukrainā ķeras klāt skolām”, „Video: Separātisti Ukrainā kļūst arvien nežēlīgāki”. Daži no ziņu virsrakstiem, kuru ideju nesen ar nedaudz pārfrāzētu Remarka atziņu precīzi noraksturoja kāds kolēģis – „Viena cilvēka nāve ir nāve, bet daudzu – statistika.”

Cits mazāk literārs, bet tiešs idejas citāts, iemaldoties kādā alus pasēdēšanā: „D*rsā ar to Ukrainu. Teroristi pārgājuši armijas pusē. Vakar vēl teica, ka lidostu apšauda! Viņi paši vispār zina, uz kādu gaļu šauj?”.

Tālāk seko kāda laikraksta žurnālista pamācoša atklāsme pie kafijas galda, ka ir jāsaprot, kurā pusē mēs esam. Nevar ākstīties ar neitralitāti, jāatceras atbildīgums.

Vēl vakar Ukrainas armija sniedz desas un maizi nevarīgiem atbrīvotās Slovjanskas iedzīvotājiem. Palīgi, glābēji un varoņi. Tie ir tie, ar kuriem tiek saskatīts „Mēs” – labie, pretnostatot „Viņiem” – teroristiem, čečenu slepkavām un krievu algotņiem. Truls un Latvijā labi zināms nostatījums, kuru tik bieži lietojam ar traumatiskām bailēm, bet bez dziļakās analīzes un kritikas.

Runājam par Krievijas informācijas karu un propagandu, kura mums tik tiešām stāv blakus, ir jūtama teju katrā otrajā dzīvoklī. Bet nepamet doma – kādām metodēm strādājam mēs paši, lemdami, kuri ir cilvēki, un kuri nē? Kurš ir mīlošs ģimenes tēvs Ukrainas armijas rindās, kurš ir asiņains Kramatorskas terorists bez cilvēciskām jūtām?

Daži nevēlas iedomāties, ka abās pusēs ir cilvēkveidīgie, kuriem patīk iedzert alu, satikties ar draugiem un sataisīt garšīgas vakariņas kopā ar mīļoto sievieti. Vienalga, būdami politiķi, žurnālisti vai iedzēruši kungi bārā - to aizmirstot, mēs paši vairs neesam cilvēki. Ieņemot šīs pozīcijas, mēs uzskatām līdzcilvēkus par idiotiem, kuri to vien vēlas kā saņemt kādu kripatiņu par dēmoniskām krievu orģijām Ukrainā. Ja tā, tad rietumu propaganda aizvien ne par matu nav labāka. Nu labi, dzīvojot rietumu pasaulē, protam melot mazliet slīpētāk.