Pirmās pārdomas par Satversmes preambulas melnrakstu
Atslēgvārdi:
Kādēļ Islandes konstitūcijas melnraksta preambula iedvesmo, bet Latvijas - pagaidām nē? 28
28.09.2013. Blogā
Man ir dalītas jūtas par šonedēļ publiskoto Satversmes preambulas melnrakstu.
No vienas puses, šāda pieeja, kas prasa Saeimai trīs lasījumos grozīt konstitūciju (iespējams, šiem grozījumiem sekojot referendumam), ir daudz godīgāka. Godīgāka par "Satversmes kodola" koncepciju, kuru tik daudz kritizēju iepriekš. Pieņemot Satversmes kodola konceptu, sabiedriska diskusija - ne parlamentā, ne medijos - nebūtu pat iespējama: konstitūcija tiktu mainīta, vienkārši pasludinot, ka Satversme vietām nozīmē ko citu (nekā tā tika interpretēta agrāk), vienmēr tieši to ir nozīmējusi un nelga ir katrs, kas to nesaredz. Tāda savdabīga Hansa Kristiana Andersena pasakas par ķēniņa jaunajām drēbēm 21.gadsimta Latvijas versija - kur ceremonija ir izveidota tā, lai apkārtējie noticētu ceremonijai, nevis savām acīm, pat ja acis rāda, ka skaisto, jauno drēbju nav un ķēniņš savā nemaldīguma apziņā ir aizmaršējis kails.
Tādēļ preambulas iecere ir progress - tā atver iespēju sabiedriskām diskusijām par nozīmīgiem jautājumiem, tādiem kā nācijas pašizpratne, Latvijas nākotne, kopējiem centieniem padarīt to labāku. Diskusijām, kuru rezultāts ir atvērts - proti, pat ja preambula tiktu pieņemta, neviens no mums droši nezina, kā šī preambula pēc visām diskusijām tobrīd izskatīsies.
Taču šobrīd publiski parādītais teksts, manuprāt, nav labs šādas diskusijas atskaites punkts - lai diskutētu, polemizētu, būtu vajadzīgs kāds iedvesmas virzīts diskusijas iededzinātājs. Pašreizējam Satversmes preambulas melnrakstam trūkst dzīvības pazīmju, - tas šķiet tapis kompromisu kompromisos un rezultātā kļuvis stilistiski un saturiski pārmocīts. Šādus tekstus nav tikai grūti atbalstīt, tiem nav pietiekamas enerģētiskās vilkmes pat tam, lai iedvesmotu ar tiem polemizēt!
Tādēļ izvēloties atskaites punktus diskusijai, es izvēlos būt ļoti selektīva: proti, diskutēt nevis par pilnīgi visu preambulas melnraksta atvērto diskutablo jautājumu spektru (ne mazāk kā 30), bet tikai tām dažām tēmām, kas man personiski šķiet īpaši svarīgas un kur man ir ļoti skaidra, ilgās pārdomās tapusi vērtībpozīcija, kas dziļi konfliktē ar to, ko redzu melnrakstā.
1. Latvijas nācija: kas tā ir?
Manuprāt, Latvijas "pieder" katram cilvēkam, kas jūtas tai piederīgs. Vienalga - vai šobrīd dzīvo Latvijā vai kādā citā valstī, bet turpina justies piederīgs tieši Latvijai. Vienalga - vai viņa senčos ir etniskās latgaļu, krievu, ķīniešu vai zemgaļu asinis. Vienalga - vai runā latviski ar akcentu vai nerunā. Kad es piesaucu "Latvijas nāciju", es šo vārdu savienojumu lietoju tieši šādā nozīmē: nācija pirmām kārtām ir par piederības sajūtu šobrīd un nākotnē. Ja izjūtam šo piederības sajūtu, tad esam viena tauta, nācija, saime.
Satversmē ir ietverta prezumpcija, ka Latvijas tauta - nācija - ir tās pilsoņi. Suverēnās varas nesēji - tie, kas piedalās vēlēšanās un referendumos. Šāda konstitucionāla izpratne manās acīs nav ideāla (jo var būt pilsonis, kurš nemaz nejūtas piederīgs Latvijai un var būt cilvēks bez pilsonības, kas visu dzīvi veltījis mūsu kopējam labumam), bet es esmu ar to mierā, jo arī tā man šķiet saprātīga - nācija kā politisks lēmējs. Līdz ar to, kad lietoju terminu "nācija" savām privātajām pasaules organizēšanas vajadzībām, ar to saprotu piederības sajūtu, bet kad domāju konstitucionāli - ar šo terminu saprotu pilsoņus, kas ietekmē Latvijas svarīgākos lēmumus un veido mūsu kopējo valsti nākotnē. Pilnīgi neatkarīgi no tā, kas ir viņu asinīs un vai viņi ir "latviskās dzīvesziņas" (citāts no preambulas melnraksta) nesēji vai nav!
Es NEESMU mierā ar koncepciju, kas ir piedāvāta preambulas melnrakstā. Proti, ka Latvijas nācija (pilsoņi) dalās valstsnācijā, mazākumtautībās un pārējos vārdā neatšifrētos elementos, - turklāt "valstsnācija" idejiski ir pats nozīmīgākais elements, Latvijas "saimnieks". Manuprāt, valstsnācijas koncepcts ir sadomāts, nevajadzīgs un pēc sekām destruktīvs intelektuāls vingrinājums, kas mūsu sabiedrību ved strupceļā. Tā nostiprina jau tā padomju ietekmē hipertrofētās etniskās piederības kategorijas, kuru rezultātā 44% no Latvijas iedzīvotājiem, kad viņi domā par "latviešiem", joprojām domā nevis par visiem ilglaicīgajiem Latvijas iedzīvotājiem vai piederības sajūtu Latvijai, bet gan novecojušās asinsradniecības un etniskās piederības kategorijās. Domāšana etnokulturālās kategorijās - līdzīgi kā sabiedrības dalīšanai citās pārāk vienkāršotās un polarizējošās kategorijās, kā, piemēram, proletariāts/buržuāzija, - ir bīstama, šādas intelektuālas primitivizācijas ir vedušas pie lielākajām no pagājušā gadsimta cilvēciskajām traģēdijām.
Manuprāt, Latvijā atkal un atkal fokusēt cilvēku uzmanību uz etnokulturālām īpatnībām, mūsdienās nebūtiskām atšķirībām starp pilsoņiem, sludinot, ka Latvijā vienu pilsoņu etnokulturālās īpatnības ir nozīmīgākas par citu etnokulturālajām īpatnībām, ir destruktīvs. Šāds domāšanas veids pats par sevi polarizē nevis vieno. Mēs kļūsim par patiesi vienotu nāciju brīdī, kad cilvēku etniskā izcelsme kļūs, līdzīgi kā daudz kur citur Eiropā, par viņa paša dziļi privātu lietu (kas šim konkrētajam cilvēkam var būt svarīga un var arī totāli neko nenozīmēt).
Mums kā nācijai - visiem Latvijai piederīgajiem cilvēkiem - ir vajadzīgs jauns, kopīgs stāsts par mums pašiem kā Latvijas tautu, kopīgiem tās saimniekiem . Šo stāstu nevar radīt, mākslīgi izrokot no kapa un pieslēdzot skābekļa padevei jau sen kā novecojušās 19.gadsimta izpratnes! Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Satversmes tēvi bija pietiekami prātīgi, lai šīs tam laikam tik raksturīgās, bet šķelošās, polarizējošās etniskās koncepcijas konstitūcijā neieliektu: neredzu nekādu iemeslu, kādēļ tās Satversmē mākslīgi iestūķēt šobrīd.
2. Konstitūcijai jābalstās sava laika apgaismotākajos uzskatos
Manuprāt, konstitūcijas - mūsu visu kopdarbības juridisko pamatnosacījumu - uzlabojumiem vienmēr jāiedvesmojas no savam laikam visatbilstošākās, apgaismotākās sabiedriskās, juridiskās un filozofiskās domās. Motivācijai būtu ar atvērtām acīm paskatīties uz savu un citām sabiedrībām, izzināt pašus labākos pasaules piemērus, izsvērtākos domu virzienus un jau uz šīs apgaismotās izpratnes bāzes mainīt kādus būtiskus mūsu visu kopdarbības nosacījumus. Mācāmies no savas un citu pagātnes, lai izdomātu to, kā vislabāk garantēt labāku nākotni.
Jā, jā, tas ir neslēpts un nekaunīgs ideālisms, bet nudien uzskatu, ka savādāk nav nemaz vērts! Labojiet, ja maldos, bet, manuprāt, Satversmes sapulces darba process pirms 100 gadiem bija tieši šādi idejiski iedvesmots un tādēļ mantojumā esam saņēmuši ļoti labu konstitūciju.
Izlasot preambulas tekstu, man kā tās lasītājai nav sajūtas, ka autori vēlējās ar atvērtām acīm paraudzīties uz Latvijas sabiedrību vai mācīties no pasaules labāko valstu pieredzes. Tā vietā šķiet, ka preambulu ir iedvesmojušas bailes un neuzticēšanās Latvijas tautas saprātam un Satversmes jau šobrīd piedāvātajām ļoti spēcīgajām garantijām pret nepārdomātiem lēmumiem (gan Saeimas likumu otrreizējās pārlūkošanas iespējām, gan augstajiem referendumu kvorumiem, gan tiesu varas, it sevišķi konstitucionālajai kontrolei). Atzīšos, ka man ir grūti iejusties šādā baiļu perspektīvā, jo, Latvijai pakāpeniski, bet teju nenovēršami kļūstot par aizvien iekšēji vienotāku un pašapzinīgāku Eiropas sabiedrību, es tām vienkārši neredzu racionālu pamatu.
Bet es spēju pieņemt un cienīt cilvēkus, kuriem ir vislabākie motīvi un kas jūt kādus draudus un tādēļ dara ko spēj, lai draudus novērstu (pat ja man šie draudi subjektīvi šķiet sadomāti). Tas, ko es nekādi nespēju pieņemt vai cienīt: intelektuāls negodīgums. Man šķiet negodīgi uzdot par pašsaprotamām un teju vai nediskutējamām filozofiska rakstura teorijas, kurās ir ļoti daudz kā diskutējama - Latvijas valsts pamati un misija ir tieši šāda tēma. Latvijas valsts pamati un misija nav nekāds reizrēķins, kur divnieku pelnījis katrs, kas nezina, cik ir seši reiz septiņi, bet gan leģitīmas sabiedriskas diskusijas tēma ar mainīgu atbildi: katrai paaudzei šī atbilde ir jāmeklē no jauna, kaut ko paņemot no senču koncepcijām, kaut ko atmetot un kaut ko pieliekot klāt no savas paaudzes progresīvākajiem uzskatiem. Turklāt paaudzes ietvaros panāktais skaidrojums vienmēr būs neērts kompromiss no daudzām ļoti atšķirīgām koncepcijām - tas ir neizbēgami jautājuma komplicētības un cilvēku atšķirīgo vērtību rezultātā.
Tādēļ pateikt, ka Latvijas valsts pamati un misija ir uz visiem laikiem atbildēts jautājums, turklāt vēl šo atbildi ieliekot jau mirušo Satversmes sapulces pārstāvju mutēs - sak, viņi taču tieši tā ir domājuši, pat ja par to Satversmē neko nav teikuši! - man šķiet nekorekti. Dziļi nekorekti.
3. Cienam pagātni, bet skatāmies nākotnē!
Pašreizējais preambulas melnraksts ir pagātnē vērsts un idejiskā lidojuma ziņā gandrīz pilnībā varētu būt tikpat labi tapis Annas Brigaderes "Dievs. Daba. Darbs." laikos (ar visu cieņu pret šo autori un viņas daiļradi!) Bet nu atzīstieties, kuru šobrīd, 2013.gadā aizrauj šādas frāzes!
"Latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats"
"Ikkatra pienākums ir rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturēties atbildīgi pret saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm"
Es bez jebkādām grūtībām jau tā šajos samudžinātajos, pārblīvētajos formulējumos aiz komatiem izdomātu vēl kādus 20 papildus klišejiskus elementus, bet ...
.... kāda no tā jēga? Sadaļa par darbu un pienākumiem tik pat labi būtu iederējusies padomju laika ēdnīcās - vismaz manā pirmajā skolā uz sienām karājās vairāki plakāti, katrā no tiem varēja iepazīties ar līdzīgi didaktisku uzsaukumu.
Ja preambula tiešām top 2013.gadā, lūdzu, tad parādiet izpratni par mūsu laikmetu: kas mūs kā Latvijai piederīgu kopienu motivēs turēties kopā apstākļos, kad robežas ir vaļā, kad internets ir pavēris agrāk prātam neaptveramas iespējas, - kā veidosim tādu sabiedrību un valsti, kurā gan paši jutīsimies labi, gan citi vēlēsies pievienoties, kuras iedzīvotājiem būtu globāls skatījums un vienlaikus liela rūpe par mūsu īpašo, jauko kopienu?
Lūk, iedvesmai Islandes iedzīvotāju pašu veidotās (pagaidām nepieņemtās) konstitūcijas preambulas melnraksts:
"We, the people who inhabit Iceland, wish to create a just society where every person has equal opportunity. Our diverse origin enriches our society and together we are responsible for the heritage of generations, our country and its history, nature, language and culture.
Iceland is a free and sovereign state with freedom, equality, democracy and human rights as its cornerstones.
The government shall endeavour to strengthen the welfare of the country‘s inhabitants, encourage their culture and respect the diversity of the life of the people, the country and its biosphere.
We wish to promote harmony, security and happiness amongst us and coming generations.
We are determined to work towards peace with other nations and respect for the earth and all mankind."
Kādēļ es šeit ieliku šo citātu? Lai ļautu salīdzināt atšķirīgās pieejas un laika-orientācijas! Latvijas preambulas melnraksts ir smagnējs, pagātnē iefokusēts, baiļu iedvesmots, bez izteiktas globālas un nākotnes elpas un iedvesmas. Islandes piedāvājums ir stāsts nācijai pašai par savu lielo NĀKOTNES bildi - taisnīgu, laimīgu un harmonisku sabiedrību, kuras centrā ir katra cilvēka pašrealizācijas iespējas. Šī sabiedrība nefokusējas uz etniskiem vai tradicionāliem dzīvesziņas momentiem, bet - tieši otrādi - uzskata cilvēku dzīvesveidu un izcelsmju daudzveidību par īpašu vērtību, vienlaikus skaidri uzņemoties atbildību par pagātnes mantojuma aizsardzību. Bez tam šī ir nācija, kas sevi redz globālā kontekstā - kā daļu no visas cilvēces.
Iespējams, ka galu galā gan Latvijas, gan Islandes konstitūciju preambulas tiks noraidītas. Bet tas nav svarīgi: patiesi svarīga ir preambulas sniegtā vēsts par nācijas pašizpratni!
Kā jums šķiet, kura no šīm divām sabiedrībām ir labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem, kura jūtas droša un pašapzinīga, kura no tām ir iedevusi saviem cilvēkiem pievilcīgāku nākotnes stāstu pašiem par sevi? Islande ar tās 300 000 iedzīvotājiem vai Latvija ar mūsu 2 miljoniem?
Manuprāt, mēs ne ar ko neesam sliktāki. Ja vēlamies Satversmei preambulu, tad īstais, patiesais, jēgpilnais izaicinājums ir uzrakstīt to LABI - tā, lai ne mums pašiem, ne nākamajām paaudzēm nav kauns. Esmu droša, ka spējam!
Projekts „PROVIDUS - valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
.png?1620727775)
.png?1614863195)
.png?1614863266)
Komentāri (28) secība: augoša / dilstoša
Izlasot tekstu, ko Levits & Co nosauc par "piedāvājumu, jāskata, no kurienes nāk pieprasījums.
Levits ir lielmeistars, ja ne ložā, tad šahā varētu noteikti.
Lai sasniegtu mērķi - galīgo atrisinājumu (matu), jāpielieto daudz kombināciju, pat jāupurē figūras. Jākombinē un jāupurē tā, lai pretinieki īstos nodomus neatpazītu. Lai iespēlētu "piedāvājuma" vienu teikumu ar 21 upuri (arī kāršu spēlē "acīte" 21 figurē kā uzvara), Levitam jāspēlē ilgi, 90 gājienos - spēles pieraksti/komentāri uz 22 lpp.
Aicinu analītiski atšifrēt Levita spēli!
Kažokas spēle ir pārāk necila ,lai to vispār paspriestu..
šaha cienītājs
Kas grib būt valstsvīrs,tā gara skatam jāspēj iespiesties tautas dvēselē ./Pēteris Zālīte./
Preambulā var rakstīt ko vien grib, kaut vai saule griežas ap zemi, vai zeme ap sauli. Nacionāļi ( un ne tikai ) ņemas ap to jautājumu, taču, ja padomā, kur tad īsti ir tā problēma? Latviskuma nostiprināšana? Latviešu kā galvenās lingvistiskās grupas vadošās lomas noteikšana un nofiksēšana tālā nākotnē? No vienas puses, it kā pareizi, ka tiek noteikts, kādēļ tieši Latvija pastāv ( un ne daļa no Baltijas valsts, Krievijas, Zviedrijas, Vācijas ). Un tas galvenais elements jau laikam tomēr ir latviešu valoda. Un te mēs nonākam pie galvenā punkta. Pieņemsim, ka mēs gribam nostiprināt ts latviešu nācijas pastāvešanu cauri gadsimtiem kā tas preambulā minēts. Ko darīt lietas labā? Rakstīt preambulu, citus likumus. Kā to panākt? Ko tad, ja pēc 100/200 gadiem latvieši Latvijā būs tikai 20%. Ko preambula dos tad. Neatgriezeniski un pārliecinoši dos latviešiem tādas priekšrocības, kas pat esot ieverojamā mazākumā laus saglabāt vadošo stāvokli? Kaut kā nešķiet pārliecinoši. Skaidrs, ka pats nozīmīgākais faktors, kas noteiks to vai latvieši pastāves caur gadsimtiem, un, kāda būs viņu loma, būs 1) demografiskie rādītāji un 2) latviešu ( lai kā mes viņus definētu ) relatīvā attiecība pret ts "pārējiem". Un tikai tas, ne kādas preambulas vai ezotēriski filosofiskas pārdomas noteiks šo jautājumu. Un te mēs atgriežamies pie tādiem jautājumiem kā demogrāfija, integrācija, labklājība, emigrācija, imigrācija, utt. Preambula šajā kontekstā ir tik nesvarīga, ka man pat vienalga to pieņem vai ne. Jautājums, kas notiks ar patiešām svarīgajiem jautājumiem. Jo TIEM būs ietekme uz latviešu ( lai kas tie nebūtu ) pastāvēšanu cauri gadsimtiem.
Senso:Levita piedāvātie varianti ir salīdzinoši precīzāki. Piemēram: „nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā 1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī”; „ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību”.
---------
Krievu imperiālistiem un viņu pakalpiņiem Latvijā ļoti nepatīk tas ka latviešu nācijai ir tiesības pašnoteikties,tādēļ viņi izdomā ka latvieši ir etniska grupa un nevar tāpēc būt valstsnācija.
Man arī šķiet ka lietot terminu valsts nācija nav nepieciešams, jo tas tāpat ir skaidrs.
Krievu liberālis Alehins savā blogā kādreiz rakstija:Latvijas gadījumā viens no valsts uzdevumiem, manuprāt, ir latviskās identitātes nostiprināšana. Latvijas neatkarīgā valsts, protams, ir latviešu nācijas sapņu un centienu piepildījums. Ir skaidrs, ka ja nebūtu latviešu ar viņu atšķirīgu kultūru, valodu, ja nebūtu latviešu nācijas, nebūtu arī Latvijas. Tieši tāpēc latvietība un viss, kas šajā jēdzienā ietilpst, ir Latvijas neatkarīgās valsts dvēsele. Tātad liberālis Alehins jau sen ir domājis par satversmes preambulas nepieciešamību
Man ir pazīstami daži krievu tautības cilvēki,kuru bērni ir kļuvuši par"etniskiem latviešiem"jo viņu bērni ir integrējušies latviešu nācījā,tāpat kā viens no viņu vecākiem.
Latviešu nācijas piederīgajiem obligāti nav jābūt baltās rases piederīgiem.Latvieši varbūt arī gan melni gan dzelteni,gan sarkani,ja tik runā latviešu valodā un iestājas par savas dzimtenes Latvijas neatkarību.
K.Sedlenieks:" Mūsdienu bēgļi nereti ir pateicīgi liktenim, ka spējuši izrauties ne tikai no nabadzības, bet arī no citu latviešu sabiedrības.
Otrkārt, ja Latvijas valsts galvenais uzdevums ir latviešu interešu aizstāvība, būtu vietā apšaubīt gan demokrātijas nepieciešamību mūsu valstī, gan pašu neatkarīgas valsts formu."
Es ieteiktu arī K Sedleniekam aizbraukt uz Anglijas okupēto Ziemeļīrīju un lai tur padzīvo ,varbūt kļūs gudrāks.
Bez visa pārējā problēma ar latvisko dzīvesziņu un kristīgajām vērtībām ir arī šo jēdzienu valkātāju pieņēmumā, ka tie (jēdzieni) ir tik pašsaprotami, ka to nozīme nav skaidra tikai galīgam idiotam un ka tie, protams, nozīmē kaut ko neapstrīdami cildenu, ētiski pilnīgu, utt. Nez kāpēc viņi uzskata, ka latviskā dzīvesziņa ietver sevī tikai tādas maksimas kā "ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti" (lai arī iemesli, kāpēc senajam latvietim tas nelikās labi, noteikti ir pavisam citi, nekā mums liekas). Man liktos ļoti simpātiski, ja viens no "latviskās dzīvesziņas" balstiem būtu pašapziņa, kas izteikta, piemēram, vārdos "pats par savu naudu dzēru, pats skrēj savu kumeliņ", bet baidos, ka tie vairāk raksturo angļu "dzīvesziņu" ("I paid my way!") nekā latviešu. Mūsu dzīvesziņai daudz tuvāka ir prasme piedzerties nahaļavu.
Man ir prieks, ka preambula tiek apspriesta. Man gan ir vairāki jautājumi. Viens - kāpēc vispār nepieciešama kaut kāda preambula Satversmes skaidrošanai? Tie, kas bez izskaidrojuma nesaprot Satversmi, sapratīs preambulas skaidrojumus? Labi, normāli, mūsdienīgi jāuzraksta preambula, varbūt jāķeras klāt arī pašai satversmei, jo laiks taču iet, bet dažiem jāstāsta, ka karalis nav pliks...
Preambula ir nepieciešama ,lai aiztaisītu mutes krievu imperiālistiem un viņu pakalpiņiem.
Kāpēc neviens neraksta par to cik budžetam maksās „sociālas valsts” un ģimenes un dabas aizsardzības principi Levita piedāvājumā? Manuprāt, te ar vienu dokumentu var nodzert visu taupības „veiksmes stāstu” padarot par prettiesiskiem vairākus krīzes laika normatīvos aktus. Ar KTK biedriem, Bordānu un Kusiņu viss ir skaidrs, bet vai tad Dombrovskim un valsts kancelejai nav savu juristu?
Man ļoti patīk jēdziens "Latvijas dzīvesziņa" - tas patiesībā ir moderns! Tāpēc, ka tas ir plašs un ietver to īpašo, kas Latviju atšķir no visām pārējām 200 valstīm pasaulē. Pilnībā piekrītu par filozofu, politologu, Mākslinieku iesaisti šajās diskusijās. Mēs esam dižāka valsts par Islandi!
Preambulas nozīmi ļoti skaidri un vienkārši E.Levits pasaka žurnālā „Klubs” publicētajā intervijā. Proti, tas ir „teksts, kas izskaidro, kas ir Latvijas valsts un kādēļ tā pastāv”. Lasot autores šīs pārdomas, kā arī kritiskos rakstus par Satversmes kodolu, ir grūti saprast, kāda būtu atbilde uz šiem svarīgajiem pamatjautājumiem: 1) kas ir Latvija un 2) kādēļ Latvija pastāv? Turklāt interesantākais būtu Latvijas jēdziena saturiskais aspekts, resp., tās būtiskās pazīmes, kas Latviju padara par Latviju. Neatzīstot valstsnāciju, apstrīdot Satversmes (kā tiesiski konstitutīva dokumenta) kodolu utt., iztēloties iespējamo atbildi šķiet neiespējami. Negribētos ticēt, ka Latvija ir vienkārši vēsturisku apstākļu determinēts veidojums, kur zināms ļaužu kopums bija spiests kooperēties kaut kādā, no citiem veidojumiem svabadā, teritorijā, pakļaujoties kaut kādai virsvadībai (varai), ciktāl tā spējusi izplatīties. Bez iekšējas gribas, bez idejiski vienojoša mērķa, bez paaudžu gaitā attīstījušos vienojošu elementu esības, vien ārējas varas un eksistences saglabāšanas nolūka vadīts kopums. Nu, gluži kā tāds brokastu muslis iepildīts turziņā, lai kādreiz sajauktos ar šķidrumu un tad turpinātu savu predestinēto pastāvēšanas modeli.
Levita piedāvātā preambula gan ir daudz par garu, ņemot vērā tur esošos „klišejiskos elementus”, ar ko pieblīvētas tipiskās preambulas konstitūcijās, cilvēktiesību dokumentos utt. Laime, labklājība, izaugsme, selektīvi izrauti vispārējie tiesību principi un citas vērtības... nav tāda preambula ne vajadzīga, ne jēgpilda. Nedz minētais Islandes variants, ne uz tā bāzes veidotās Latvijas Satversmes preambulas modifikācijas nav vairāk vērtas kā sentimāla rakstura politiski tendēts apcerējums kādā literārā izdevumā. Prembulā iespējami kodolīgi jāpasaka, kas ir Latvija (ietverot Satversmes kodola elementus) un kāpēc tā pastāv (lai saglabātu un attīstītu visu latvisko, t.i., to, kas valstsnāciju atšķir no citām nācijām pasaulē).
Es jau par šo rakstīju: http://politika.lv/article/latvijas-jega-merki-musu-rokas Pasakiet, kāds ir Islandes mērķis? Kāds - Dānijas mērķis? Kāds - Vācijas mērķis? Kam jūs vispār jautāsiet, lai noskaidrotu atbildi? Kā jums šķiet: vai atbilde būs viena?
Un tas būtu Latvijas jēdziena saturiskais izklāsts: „Latvija - tā ir dažu miljonu cilvēku kolektīvā sajūta, ka mums ir kāds kopīgs, vienojošs faktors”? Turklāt nekādas skaidrības nav par to, kāds ir šis kopīgais un vienojošais faktors. Ja tāds ir katram savs vai pastāv vairāki kolektīvi ar atšķirīgiem priekšstatiem (iespējams, pat pretējiem), tad objektīvajā realitātē šāds „kopīgs faktors” nepastāv. Protams, var izrādīties, ka šis kopīgais faktors ir tikai to „vairāko slikto atbilžu” kopums.
Levita piedāvātie varianti ir salīdzinoši precīzāki. Piemēram: „nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā 1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī”; „ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību”.
satversmes preambulai jābūt tādai,lai saskaņas centrs ja tas nonāk valdošajā koalīcijā nespētu kaitēt latviešu interesēm.Nav tur ko pārāk gudri teoretizēt.
Kaitēt var ne tikai SC, bet jebkura cita partija. Un kaitējums var būt ne tikai Latvijas, bet arī kādas apkaimes, pilsētas, novada, Baltijas, Eiropas Savienības, globālā mērogā. Jūsu kā atbildīga pilsoņa pienākums: sekot līdzi un darīt visu, lai nepieļautu. Nevajag paļauties uz preambulām, tas ir viltus risinājums - jebkura konstitūcija ir maināma un aizstājama. Kā redzējām Satversmes kodola diskusijas laikā: dažreiz var "paveikties" un pat bez formālām konstitūcijas izmaiņām - vienkārši izsludinot, ka, no šīs dienas konstitūcijas "kodols" nozīmē kaut ko citu un vienmēr to ir nozīmējis.
SC nav "jebkura cita partija", tas ir ģeopolitisks mobilizācijas instruments, ko lieto agresīva impērija. Bet sakodētam un tālu no reālās dzīves esošam ofisa planktoma ir vieglāk pludināt savas apziņas plūsmas, nevis racionāli skatīties uz lietām.
Materiāla pietiek lai ierindotu Kažokas kundzi pie kreisi centriskajiem liberāļiem.Tajā pašā grupā ir Obama,cenšas būt SC,arī Kārlis Streips,Demokrātiskie patrioti u.c.Galvenā pazīme-kreisie naudu putina vējā,bet labējie ar naudu žnaudzas.Viss pārējais ir pasaules uzskata detaļas.Kas attiecas uz latviešu interesēm,preambula nevar garantēt to pašu,ko NATO kodolieroči.Tomēr tautas izdzīvšošana ir atkarīga no valdošās šķiras nacionālisma pakāpes.Lūk piemēram mūsdienu Slovēnijā valdošās šķiras identitātes apziņa ir vāja un nu jau pat slovēņu pensionāri lieto stipri angliskotu slovēņu valodu,kuru varēja saklausīties tikai no valdošās šķiras mēdijos.Bet Sklovēnijai nav pie sāniem atlikuma impērija,kas aizņem 7daļu sauszemes.
Kažokas triviālais viedoklis par preambulas projektu nav salīdzināms ar Levita dziļi zinātnisko pētījumu par šo preambulu.Kažokas rakstu varētu vērtēt kā dilentanta spriedelēšanu par konstitucionālām tiesībām un nicīgu attieksmi pret Latvijai svētām lietām.
Parasti neatbildu ad hominem anonīmajiem, bet nu jūsu komentārs tomēr iedvesmoja . Kādas zinātniskas metodes izmantotas Levita "zinātniskajā pētījumā"?
Diemžēl lai realizētu dzīvē visas kažocēnu idejas nav nepieciešama neatkarīga Latvija. Visas šīs idejas var arī realizēt, ja Latvija būtu, piemēram, Zviedrijas vai jebkuras citas valsts sastāvā. Kautkā neesmu dzirdējis šo cilvēku atbildes piemēram uz tādiem jautājumiem kā: Kāpēc vispār Latvija tika radīta, kāda ir Latvijas pastāvēšanas jēga, kāpēc tās teritorija ir tieši tāda kāda ir, kāpēc Latviju dēvē tieši par Latviju un vai tam ir kautkāds sakars ar to ka šeit dzīvo latvieši, ar ko Latvija ir unikāla atšķirībā no citām valstīm? Viss kas ir dzirdams no kažocēniem šai sakrā ir vispārīgas atbildes un tēzes kuras var attiecināt arī uz jebkuru citu valsti, respektīvi, lai šīs idejas realizētu dzīvē, nav obligāti vajadzīga neatkarīga valsts ar nosaukumu Latvija.
Kāpēc jūs esat ticis radīts? Kāda ir Jūsu pastāvēšanas jēga? Kādēļ Jūs esat tāds kā esat? Lūdzu bez vispārīgām tēzēm!
Uz jautājumiem atbildēt ar pretjautājumiem ir izcili inteliģenti. Bet es saprotu, ka manis uzdotie jautājumi ir priekš jums pārāk sarežģīti. Vai arī mēs visi ļoti labi zinām atbildes uz šiem jautājumiem, bet diemžēl jums šīs atbildes ļoti nepatīk.
Ja runājam par vispārīgām tēzēm, tad Islandes konstitūcijas melnrakstā šādu tēžu ir krietni vairāk nekā Latvijas. Tādēļ nav saprotams, kāpēc jūs tik ļoti fanojat par Islandes jauno konstitūcija, ja jau jums itkā nepatīk vispārīgas tēzes :)
Paldies par vērtīgo un kolorīto lasāmvielu! Piedāvāju konstitūcijas preambulas diskusijas rīkot arī sabiedriskās diskusijas portālā Mūsu valsts! Tas gan prasītu spēju juridisko tekstu pārformulēt mērķu un vērtību formulējumos (līdzīgi kā Islandes piemērā), lai dotu iespēju Latvijai piederīgajiem (vienalga, kur, ja vien ir pieeja internetam) izteikt savus vērtējumus (balsot par/ pret), diskutēt par konkrētām idejām, kā arī nākt klajā ar citiem priekšlikumiem, kā darīt labāk.
Neoliberal policies advanced by supranational organizations have come under criticism, from both socialist and libertarian writers, for advancing a corporatist agenda. Rajesh Makwana, on the left, writes that "the World Bank and IMF, are major exponents of the neoliberal agenda" advancing corporate interests.[118] Sheldon Richman, editor of the libertarian journal The Freeman, also sees the IMF imposing "corporatist-flavored 'neoliberalism' on the troubled countries of the world." The policies of spending cuts coupled with tax increases give "real market reform a bad name and set back the cause of genuine liberalism." Paternalistic supranational bureaucrats foster "long-term dependency, perpetual indebtedness, moral hazard, and politicization, while discrediting market reform and forestalling revolutionary liberal change."[119] Free market economist Richard M. Salsman goes further and argues the IMF “is a destructive, crisis-generating global welfare agency that should be abolished."[120] "In return for bailouts, countries must enact such measures as new taxes, high interest rates, nationalizations, deportations, and price controls." Writing in Forbes, E. D. Kain sees the IMF as "paving the way for international corporations entrance into various developing nations" and creating dependency.[121] He quotes Donald J. Boudreaux on the need to abolish the IMF.
Par preambulas nepieciešamību bezcerīgi pārliecināt kosmopolītus un mankurtus
1. Latvijai jau sen, arī tagad nepieciešams tāpat kā Francijiā konstitūcijā par to, kas ir franči, nostiprināt Satversmē to, ka latvietis ir Latvijas pilsonis, lai kāds tas būtu un lai kur tas atrastos. Un latvijas tauta ir latvieši.
Savulaik biju samērā plašā daudzetniskā forumā jauniešiem, kurā nonācām pie secinājuma, ka jēdziens mazākumtautības ir pazemojoš. Jo iepretim kam mazākumtautības. Iepretim latgaļiem, sēļiem, kuršiem, vendiem, lībiešiem? Ja tie paši ir mazākumtautības. Vai arī minētie nav latvieši? Nav reāli Latvijā nekādu mazākumtautību. pamatā ir vien divas kopas. Pilsoņu kopums, būtībā- latvieši. Un koloniālā minoritāte, kura nevēlas pamest savu esamību nepilsoņa statusā, jo tā tiem ērtāk, vienlaikus baudot valsts pavalstnieka priilēģijas un vienlaikus nenesot nekādu politisku atbildību un vienlaikus gūstot dažādus bonusus no Krievijas.
To, ka latviešu, arī exkolonistiem ir dažāda etniska piederība un tie veido dažādas biedrības nekādi nenosaka, ka šis biedrības ir mazākumtautību biedrības.Tad, jau latvieši sastāv no mazākumtautībām.
Vēl vienkāršāk. Ir vērts aizstaigat uz Brīvības cīņās kritušo latviešu piemiņas zīmēm un apskatīt, ka šie latviesī ir bijuši gan latgaļi, sēļi, gan rusiči(krievi), poļi, vācieši un žīdi (tos gan tagad pārdēvējuši par ebrejiem) kā arī citiem etnosiem piederīgi.
2. te nav ko piebilst.
3. Dzīvesziņa un kristīgās vērtības. HM. kaut kā domāju ka manā dzīvesziņā ir gan dainās ierakstītās tikumiskās vērtības un dievestības pasaules izpratnes vērtības, gan kristīgās vērtībasar savām siekstām, kristīšanu ar zobeniem, sārtiem, tāpat arī komunistiskās vērtības, kuru deklarētā vērtība ir miers, brālība, tautu draudzība, bet realitētē maz atšķīrās no krietīgo okupantu vērtībām, nogalinot, spīdzinot un paverdzinot mūsu senčus.
Pie tam, Satversmē skaidri noteikts, ka valsts un baznīca ir dalītas lietas. Tāpēc iepīt Satversmes preambulā kristīgo vērtību nozīmīgumu ir galēji aplami.
Piekritīšu, patiešām ir ļoti dīvaini 1922.gada Satversmē atsaukties uz vēlāko okupāciju un neatkarības atgūšanu. Piedāvātā preambula nav tik ļoti nākotnē vērsta bet turpina atsevišķu politiķu gaužās vaimanas par to, cik viss bija grūti un galvenais to neaizmirst...
Visu cieņu E.Levitam un viņa ieguldītajam darbam (komentāros ir tiešām mēģināts argumentēti apskaidrot, kāpēc kas ir iekļauts), bet šāda satura dokuments ar visiem komentāriem labāk iederas vēstures grāmatā, ne Satversmes priekšā...