Es domāju, ka vismaz dažreiz portālā ir jāparādās arī pa kādam stāstam ar laimīgām beigām. Šis būs liels paldies tiem, kuri iesaistījās mana motorollera Vespa meklēšanā un stāsts par to, kur pazūd motorolleri un kas tad viņus īsti meklē.
Stāsts ar laimīgām beigām 18
12.08.2013. Blogā
Pirms tieši 2 nedēļām es kā parasti no rīta ar ķiveri galvā devos pie savas Vespas, lai dotos uz darbu. Tikai diemžēl secināju, ka rollera vairs nav. Nozagts.
No šīs stāsta sekos vairākas mācības.
Ja godīgi, tikai tajā brīdī sapratu, kādā ignorancē esmu dzīvojusi vairākus gadus, kopš nolēmu - apsargāts mājas pagalms un apsists koši zaļs braucamais ir absolūta garantija tam, ka neviens zaglis to nekad nenozags. Jo kur pārdot košu braucamo, kurš ir sasists - tam nav ne tirgus vērtības, ne lielas pircēju mērķauditorijas? Nu vismaz, ja ES būtu zaglis, tādu mantu jau nu gan neņemtu. Bet laikam tas ir galvenais iemesls, kādēļ es NEESMU zaglis - neprotu saskatīt potenciālu zogamos priekšmetos. Mācība nr.1.: nozagšanas potenciāls ir jebkuram priekšmetam.
Protams, vainīgā vainošana nav apsveicama, bet tomēr savu vainas daļu uzņemos - rolleris nebija saslēgts, tam nebija signalizācijas, tas nebija apdrošināts (apdrošināt rolleri ir nenormāli dārgi - augsts pašrisks). Vienmēr domāju, ka to var tikai aiznest, jo stūre tiek bloķēta, tādēļ manā vainīgo sarakstā pirmo numuru saņēma apsardze - ko viņi darīja, ka neredzēja, kā to aiznes?!
Apsardzes bizness vispār ir izdevīgs bizness - no viņiem kaut ko piedzīt var tikai tad, ja var pierādīt apzinātu ļaunprātību vai neizdarību. Šoreiz - tieši zagšanas brīdī apsargs bija apgaitā aiz mājas; laiks, ko prasīja zādzības veikšana: 4 minūtes. Izrādās, stūri var salauzt un rolleri aizstumt - nekas nekur nav jānes. Tā ir mana mācība nr.2: Apsardze neko negarantē un ne par ko īsti neatbild.
Noskatījāmies videoierakstu un secinājām, ka zaglis ir ļoti labi redzams videokameras ierakstā. Izsaucām policiju, parakstījām kaudzi dokumentu, no policistiem pēc krietnas prašņāšanas izzināju citu lietu - laba ideja rollerī ir ievietot GPS trekeri. Tāpat tas ir atgādinājums visiem tiem, kuri tā arī savā telefonā nav uzlikuši to aplikāciju, kas palīdz atrast telefonu. Mācība nr.3: Vajag ne tikai gudri domāt par to, ka kaut kad vajadzētu ielikt GPS trekeri, bet nopirkt un ielikt.
Policija aizbrauca, es devos uz darbu un rūpīgi izplatīju attēlu ar nozaudēto rolleri un saviem kontaktiem - vislielākā bija Twitter atsaucība (nepilns tūkstotis retvītu), bet neslikti gāja arī Facebook un draugiem.lv. Mācība nr.4: Pienāk brīdis, kad noder laika investīcija sociālajos medijos.
Mūsu pirmais pieņēmums bija sekojošs - zaglis ir no Pļavniekiem, tādēļ pirmajā vakarā izbraucām lielāko daļu mikrorajona. Teikšu kā ir - viena no tumšākajām, bailīgākajām vietām, kur Rīgā esmu bijusi. Cita piezīme - tur ne tikai uz ietvēm nestāvēja NEVIENS motorolleris, bet nebija arī gandrīz neviena cilvēka.
Paralēli tam sāka pienākt ziņas par to, ka rolleris ar norautu numura zīmi un diviem puišeļiem bez ķiverēm ir redzēts te Apūzes ielā, te Šampēterī, te Iļguciemā. Pēc katras ziņas no Purvciema traucāmies uz turieni, visu vakaru riņķojām pa rajoniem, bet bez izredzēm. Vienmēr uzreiz ziņoju policijai - lai pasaka pa rajonu braucošajām ekipāžām, ka attiecīgajā rajonā ir redzēts zagts motorolleris. Šis bija tas brīdis, kad kļuva skaidrs - rolleri ir redzējusi puse Rīgas iedzīvotāju, bet tikai ne policija. Mācība nr.5: Ja tu gribi, lai caur sociālajiem medijiem palīdz atrast kaut ko, tam kaut kam ir jābūt vizuāli ļoti atšķirīgam.
Un tad pienāca tā diena, kad saņēmu epastu no nepazīstama cilvēka - tur bija minēts, ka rolleri par 95 latiem ir nopircis 15 gadus vecs zēns un norādīta konkrēta adrese, kur viņš dzīvo. Uzreiz zvanīju attiecīgā rajona policijas iecirknim, kas mani nosūtīja uz Teikas iecirkni, jo tā neesot viņu darīšana. Man vēl joprojām nav skaidrs, kā ziņas par attiecīgajā rajonā atrastu zagtu lietu NAV viņu darīšana. Mācība nr.6: Vajag mazāk skatīties C.S.I.
Teikas iecirknī man tika mierīgi paziņots, ka es varu atbraukt un uzrakstīt iesniegumu. Tajā brīdī es biju izmisusi - policijai nevarot nosūtīt elektroniski parakstītus iesniegumus, bet man šķita, ka mēs tikai tērējam laiku, jo puikam šodien tas rolleris ir, bet rīt tas jau ir vai nu sasists, vai pārpārdots. Nevarējām gaidīt tik ilgi un devāmies rollera meklējumos, šoreiz jau uz Skulti. Es nevaru teikt, ka policija bija nelaipna - tieši pretēji, tomēr nepameta sajūta, ka te ir kaut kāda sistēmiska problēma, ka viņi nevar rīkoties.
Pie mājas rollera nebija, apstaigājām rajonu ap māju un runājot ar apkārtējiem, izkristalizējās jaunais rollera īpašnieks - 15 gadus vecs, kurlmēms puisis, kas nesen iznācis no Cēsu pāraudzināšanas iestādes, ģimene nelabvēlīga un var būt agresīva. Nolēmām, ka dzīvoklī iekšā neiesim. Atkal ziņoju policijai, sacēlu nelielu traci par to, ka, šķiet, nevienu nesatrauc, ka ir zināma adrese, kurā tarodas zagta lieta. Mācība nr.7: Adrese, kurā tev nepazīstams cilvēks ir atradis zagto mantu, nav pietiekoša informācija, lai policija turp dotos un to atņemtu.
Mani visu laiku nepameta sajūta, ka policija vēlas, lai mēs šo lietu atrisinām paši, lai gan veselais saprāts man teica priekšā, ka tā nedrīkst būt. Situācijas alternatīvais risinājums - ja man paši būtu gali kriminālajās aprindās, doties iekšā tajā dzīvoklī un atņemt puikam rolleri. Jo izrādījās, ka policija te ir bezspēcīga - puikas mājās nav, ģimene nesadarbojas un vienīgais, ko var darīt, ir vaktēt un cerēt, ka puika brauks garām tad, kad policijas ekipāža viņu tur gaidīs.
Un tad vienā vakarā viss gluži vienkārši atrisinājās - mani draugi ieraudzīja, ka ar rolleri pa centru brauc puišeļi un piespieda viņus apstāties. Izsaucām policiju un rolleris ir atkal nonācis manā īpašumā. Puika diemžēl ar lielām asarām šķīrās no sava jaunā īpašuma - viņš uzskatīja, ka viss ir kārtībā ar rolleri bez numura zīmes, kuru iedarbina ar 2 vadiem. Man diemžēl atslēgas atjaunošana un vairāku citu labojumu veikšana izmaksās vismaz 200 latus.
Pa vidu visam tam izrādījās, ka arī žuļiks, kas nozaga manu rolleri, ir atrasts. Es savā naivumā biju domājusi, ka policija cietušajiem tādas lietas paziņo uzreiz. Bet labi, tas tiešām ir sīkums, jo no manas puses centrālais jautājums bija atgriezt rolleri, nevis sodīt žuļiku.
Diemžēl ar policiju man pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi regulāra saskarsme un no savas puses neredzu teju nekādu tehnoloģisku izaugsmi policijas darbā. Kāpēc vēl joprojām viss tiek pierakstīts ar roku, vai tiešām to neviens nepadara par elektronisku, meklējamu dokumentu? Vai tiešām policija nekādi nevar pieņemt elektroniski parakstītus dokumentus? Es redzu, ka iecirknī ir datori, tad kāpēc viss šis laikietilpīgais darbs?
Nobeigumā - liels, liels paldies visiem, kas dalījās ar šo ziņu socālajos tīklos. Tam tiešām bija nozīme un bija sajūta, ka acīgas acis redz manu rolleri visu laiku. Man bija informācija, kuru salikt kā puzli kopā, lai saprastu, kur un kas brauc ar manu rolleri. Tas bija arī patīkami no tās puses, ka vienkārši deva cerību. Un liels paldies Ilzei un Jānim, kas pašaizliedzīgi un drosmīgi atņēma rolleri un izsauca policiju. Jūs esat mani varoņi!
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
Komentāri (18) secība: augoša / dilstoša
Jo vairāk paklausās šādus stāstus, jo mazāk saprotu "tiesiskuma" jēdzienu un tā piepildījumu mūsdienu pasaulē. No malas rodas iespaids, ka galvenais "tiesiskuma" mērķis ir maksimāli samazināt iespējamību, ka visādi krimināli elementi par saviem nodarījumiem tiks jebkad sodīti.
Būs jāpaklausās kāds Coursera kurss par tiesību vēsturi vai kas tamlīdzīgs, pretējā gadījumā veidojas sajūta, ka sabiedriskās kārtības nodrošināšanai produktīvākas varētu būt linča tiesas vai šariats.
Starp citu, tie pieminētie draugi, kuri uz ielas bija braucēju apturējuši - viņi pilnīgi noteikti bija rīkojušies nelikumīgi. Ja vien, apstākļu sakritības dēļ, šie draugi nebija policisti ārpus darba laika, viņiem diezin vai bija kādas tiesības ierobežot pārvietošanās brīvību "labticīgajam" zagtās mantas ieguvējam.
Apsveicu ar izcīnītu uzvaru! :) Policijas datorizācija, cik saprotu, ietiplst iem.gov.lv kompetencē, pati policija tur nevar izdarīt nekā. Jau 10.gadus viņi pieraksta visu uz papīra lapas. Pirms kādiem gadiem datortehnika policijā atpalika vismaz par 3-4 gadiem. Kad man pirms gadiem Rīgas centrā nozara riteni un redzēju kā to aizbrauc, zvanot policijai man teica, ka neko nevar izdarīt. Ekipāžas, ja nekļūdos, Valsts Policijā ir tikai viena uz Rīgas mikrorajonu.
Interesants piedzīvojums, netipiski veiksmīgas beigas gan. Nesaprotama svaidīšanās pa dažādiem iecirkņiem... Ja reiz policija ir uzsākusi kriminālprocesu, tad visas darbības turpmākās jākārto ar procesa virzītāja starpniecību. Vēl dīvaināks tas atteikums pieņemt ar drošu elektronisko parakstu parakstītu iesniegumu. Tāda iespēja pat uzsvērta policijas mājas lapā, turklāt nevienai iestādei nav tiesību tādu nepieņemt.
Saprotams, ka policija nevar brāzties iekšā katrā mājā, kur kāds paziņo par zagtu mantu u.tml. Kriminālprocesā tam vajadzīgs lēmums par kratīšanu. Procedūra tomēr jāievēro.
To 15 gadus veco puiku apčakarēja gan. Naudu atgūt viņam tagad būtu visai sarežģīti, ja vēl "žuļiks" kaut cik attapīgs gadījies.
Par to salauzto stūri un citiem bojājumiem var mēģināt iesniegt kompensācijas pieteikumu (KPL 351.p.), ja video tas redzams vai citi pierādījumi ir. Ja pastāv iespēja "žuļikam" tikt cauri ar kādu vienkāršoto procesu, tad var būt, ka šis veikli samaksā.
Man bija tā - nozaga velosipēdu, tajā pašā dienā ar draugiem sākām apstaigāt Rīgas lombardus un tirgus. Savu velosipēdu atradu Latgalītē, kur to tirgoja, neizrādīju nekādas emocijas, izgāju ārā un piezvanīju policijai. Izstāstīju situācijai - teicu, ka varu iet pats un atkarot, bet bišku bailīgi (idiots, idiots, idiots), varbūt viņi var kkā neuzkrītoši piebraukt, ierasties civilā, nu es nezinu - kaut ko darīt. Pēc dispičeres ierosinājuma, sarunājām, ka gaidīšu viņus uz citas ielas utt. Policija piebrauca tieši pie Latgalītes ieejas un ar bākugunīm stāvēja tur kādas 5 minūtes, kamēr pienācu es. Tad vēl minūtes 5 es viņiem skaidroju, kas noticis. Lieki teikt, ka izraisījām neviltotu Latgalītes publikas interesi - puse notinās, puse ieinteresēti skatījās.
Tad iegājām iekšā tirgū, protams, pārdošanā nebija neviena riteņa, bet tur stāvošie kioski, kas pirms tam bija vaļā, nu bija slēgti. Teicu policijai, ka tas ritenis noteikti ir tur, viņi atbildēja, ka neko nevar darīt un aizbrauca prom, atstājot mani Latgalītē.
Tajā pašā dienā sacēlu milzīgu haju par notikušo, emocionāli skaidrojos pat ar kkādu policistu un pēc divām dienām man piezvanīja inspektors Sergejs. Uzaicināja aprunāties, teica - saprotu, esi žurnālists, žēl, ka tā sanāca, nezinājām - meklēsim Tavu riteni.
Viņš bija noguris, nedaudz urlīgs, taču kopumā patīkams un pietiekami atklāts puisis. Citos apstākļos mēs nekad neuzsāktu pat sarunu, bet tā nu liktenis mūs saveda kopā. Vispirms apskatījām gūzmu policijas atgūtu zagto riteņu, starp kuriem manējā nebija, pēc tam ārprātīgi nolaistā kabinetā aprunājāmies par dzīvi un Seregjs teica, ka brauksim uz Latgalīti. Viņa kolēģis par notikumu pavērsienu bija šokā, sāka iebilst, bet Sergejs viņu kušināja, sakot, ka tā šoreiz vienkārši vajag.
Mums visiem trim bija pilnīgi skaidrs, ka pasākums ir bezjēdzīgs, taču tomēr devāmies ceļā. Devāmies uz Latgalīti. Sergejs un kolēģis sēdēja mašīnā, kamēr es gāju staigāt pa tirgu - plāns bija tāds, ka, ja tas ritenis tur ir, es to grābju ciet un zvanu Sergejam, kurš nekavējoties ierodas un to atgūst. Pats Sergejs iekšā iet nevarēja, jo viņi divatā atbild par Latgalīti un abus tur pazīst kā raibus suņus.
Riteņa, protams, nebija. Sergejs teica, ka tā jau tam vajadzēja būt, bet solīja ieguldīt pūles velosipēda atrašanā (uz ko gan lielas cerības neliku, jo vēl viņš teicās apkarojam narkotikas visā centra rajonā un darām vēl visādas citas lietas). Beigās policists mani aizveda uz turieni, kur man vajadzēja (kas galīgi nebija pa ceļam pašam), no sirds lamāja savus kolēgus, kuri tik publiski piebrauca un lika saprast, ka esmu neglābjams lohs - riteni ar milzu skandālu vajadzējis atkarot pašam - neviens zaglis man īpaši nepretotos un riteni atdotu. Jo, ja man kaut ko nodarītu ir visai skaidrs, ka iesaistītos policija un tas nebūtu labi, bet mega publiskā kliegšanā tirgus vidū nav ieinteresēti pat žuļiki. Tā nu man bija mācība mužām.
Vēl pāris reizes biju Latgalītē, savu riteni nemanīju, bet iepazinos ar puisi, kurš solīja priekš manis nozagt un pēc tam par lētu naudu pārdot jebkādu riteni kādu nu es vēlos, vai arī motorolleru. No piedāvājuma atteicos. Vēlāk Sergejs man zvanīja vēl reizi, lai pateiktu, ka nekādu jaunumu nav, viņam zvanīju arī es un beigās, pēc kāda gada, saņēmu vēstuli no policijas, kuras saturu gan vairs neatceros.
Riteni vairs nekad neesmu redzējis, taču Sergeja aktīvā iesaistīšanās kopumā mani tomēr nomierināja un atturēja no iesniegumu rakstīšanas un tālāka haja celšanas. Jo pa lielam man Sergejs patika
Lai būtu izpratne par mūsu policijas darbu, ne CSI, bet Gluharevu gan vajag skatīties... :D
"Bet laikam tas ir galvenais iemesls, kādēļ es NEESMU zaglis - neprotu saskatīt potenciālu zogamos priekšmetos."
Ja Linda Curika vadās pēc šādas loģiskās ķēdes, tad lai sabiedrība uzmanās, kad viņa sāks apjaust, cik un kur maksā visādi uz ielas vairāk vai mazāk piesieti priekšmeti.
Nez kā tiek vērtēts policijas darbs?
- pēc ķeksīšu skaita pie lietām, kuras lielākoties atrisinās pašas no sevis;
- pēc piņemto / atšūto iesniegumu skaita;
Nē- policijai pat noķert vainīgo nav mērķis. Viņiem mērķis ir atkratīties no jebkuru pienākumu veikšanas. To apliecina neskaitāmu fakti. Šis ir tikai viens no tiem.
Puika savus 95 latus atpakaļ arī dabūja?
Diemžēl tikai tad, ja mamma rakstīs iesniegumu un tad piedzīs no zagļa, kas sākotnēji pārdeva. Esot dikti raudājis, pat, ja godīgi, ļoti žēl puiša.
patiesībā diezgan brīvi pati varēji ar kādu vīrieša dzimumu kopā ieiet iekšā pagalmā un paņemt sev piederošo mantu un neviens neko neteiktu, ja nu vienīgi kāda pudele lidotu no muguras.
Nu tur ir tā, ka traucē sajūta, ka tā nedrīkst + pēc tam būtu "zakon podlosti" un mani pašu noķertu uz ielas ar to rolleri policija. Un tad vainīgā būtu es.
Tik vienkārši tas nemaz nav.
Ja zaglis tev nozog mantu un tu redzi, kā viņš skrien prom ar tavu nozagto mantu, tu drīksti viņam skriet pakaļ un atņemt savu mantu.
Tomēr, ja zaglis jau pazūd aiz mājas stūra un kaut uz brīdi nav vairs tavā redzes lokā, tu nedrīksti viņam šo mantu vairs patvaļīgi atņemt, jo tad tieši TU būsi zaglis.
Augstākminētais izriet no likumiem..
Paldies par detalizēto stāstu par laimīgām beigām! Prieks, ka esi pie sava braucamrīka tomēr tikusi.
Par tehnoloģisku izaugsmi - jau labu laiku tiek apkopots atbalsts lieliskai iniciatīvai, kas to rakstīšanu ar roku beidzot liktu pie malas.
Tāpēc, ja vēlies, lai patiesību fiskētu ātri, nepastarpināti un neinterpretēti, tad atbalsti šo iniciatīvu http://manabalss.lv/par-izmeklesanas-darbibu-audio-video-fiksesanu/show, kuras īstenošana nodrošinās ātrāku, efektīgāku un modernu kriminālporcesuālo darbību veikšanu un fiksēšanu.
Dace, liels paldies par linku! Parakstīšos!
Kāds naivums... šāda procedūra būtu tikai modernāka, nekā ātrāka un efektīvāka tur nav. Tāds mums ir kriminālprocess
:)