Kuras valodas tu izvēlies cienīt un kuras nē?

...vai vismaz savu attieksmi pret valodu vērtību.

Turpinot vakar aizsākto domu par deputātu runu, šodien piedāvāju vienu citātu, kas iekritis acīs no 11. Saeimas stenogrammām:

Tuvojoties studiju beigām, īsto darba meklējumu draudīgā ēna kļuva arvien īstāka un biedējošāka un pamazām sāka materializēties – „ir jāsāk meklēt laicīgi”, „jāpucē CV”, „ko es vispār protu”, „kā lai sevi pasniedz” – visas šīs domas maisījās pa manu prātu, tāpāt kā tūkstošiem citiem studentiem, līdzīgā pozīcijā atrodoties.

„Valodas, mācies valodas!” – bija standarta padoms, kas tika mums dots jau no skolas laikiem un paredz, ka valodu prasmes ir Bonuss ar lielo B, kas noteikti šādā brīdī liekams iekšā Curriculum Vitae – jo vairāk valodu tu proti, jo labāk. Bet īpaši svarīgi („Ko tad tu citādi Latvijā darīsi!”), prast krievu un angļu valodu, jo tieši tās visbiežāk arī pielietojamas šajā vidē. Tā stāstīja lielākā daļa skolotāju un radu. Un ja nu gadienā acis tiek mestas uz kādam nebūt Eiropas institūcijām vai ir vēlme tiešā veidā strādāt ar valodām (piemēram, tulkojot), tad var vēl arī franču, vācu, spāņu, vai kādu citu, pēc izvēles.

Kopumā ļoti saprātīgi padomi, kas uzsver konkrētu iemaņu instrumentālo lomu un pielietojumu konkrētā vidē. Tikai pie apstākļiem, kur sabiedrībā valodai tiek piešķirta vēl arī cita loma bez praktiski-instrumentālās (dot iespēju cilvēkiem vienam otru saprast un sazināties), tiesības valodu lietot un prasība valodu prast šķiet kļuvušas par strīdus āboliem, kurus kailām rokām sadalīt uz pusēm diez vai izdosies arī pašiem spēcīgākajiem no mums.

Uz šī fona, I. Latkovska izteikums mani nedaudz mulsina. Sanāk, ka vien tad, kad latviešu valodas pozīcijas šajā valstī tiks nostiprinātas (lai ko tas arī nozīmētu) gana labi (kā mēs zināsim, ka esam šo robežu sasnieguši un varēsim teikt – jā, tagad beidzot šīs pozīcijas ir stipras?), tikai tad es varēšu sākt novērtēt citu valodu nozīmību, lietderību, vērtību? Vai arī tad man būs pilnīgāka izpratne par to, kāpēc tās ir vērtīgas? Tad kāda tā izpratne ir tagad? Kad un kā mana attieksme kļūs cieņpilnāka un kāpēc tiek pieņemts, ka šobrīd ar to kaut kas nav labi?

Izteikuma vēstījums šķiet pauž to, ka man no kaut kā būtu jābaidās un ka es tieku mierināta ar cerību, ka, ja vien mēs latviešu valodu izglābsim un nosargāsim, tad būsim drošībā un arī krievu, angļu un citas valodas es varēšu cienīt, novērtēt un mācīties bez bažām. Līdz tam brīdim gan – virzies uz priekšu piesardzīgi un domā par savu pašaizsardzību un par visu citu pēc tam.

Man gan šķiet, ka manai, tāpat kā lielai daļai līdzcilvēku, ar cieņpilnu un brīvu attieksmi pret citām valodām viss ir kārtībā. Un par dzimto valodu arīdzan es nebaidos – es tai uzticos, tāpat kā tās runātājiem un esmu droša, ka katras jaunās valodas prasme man nāks vien par labu, lai savējo kopt un sargāt izdotos vēl labāk.

Projekts „PROVIDUS - valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.