Recenzija par Svetlanas Djačkovas pētījumu "Valodas loma reģiona attīstībā"
Atslēgvārdi:
Recenzija par pētījumu "Valodas loma reģiona attīstībā" 8
22.07.2001.
Baltijas valstis, īpaši Latvija un Igaunija, ir Eiropas reģions, kur beidzamajā desmitgadē risinājušies visaktīvākie sociolingvistiskie procesi. Latvijas Republikai atgūstot neatkarību, politiskās un ekonomiskās pārmaiņas izraisīja valodu tirgus paplašināšanos un valodu hierarhijas maiņu. Laikposmā kopš 1989.gada gan valodas situācijas juridiskās regulēšanas pasākumu, gan sabiedriskās domas attīstības rezultātā normalizējušās latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas un jūtami pieaudzis latviešu valodas pratēju skaits. To apliecina Latvijā regulāri veiktie socioloģiskie un sociolingvistiskie pētījumi par valodu lietojumu Latvijā. Šie pētījumi tomēr rāda, ka Latvijas sabiedrībā pastāv neatbilstība starp latviešu valodas prasmi un reālo valodas lietojumu. Vairāku desmitu gadu laikā uzkrātā pasaules pieredze liecina, ka šāda neatbilstība izveidojusies galvenokārt subjektīvu, psiholoģisku faktoru ietekmes dēļ. Šo faktoru kopumu apzīmē ar terminu lingvistiskā attieksme (language attitudes). Pozitīvas lingvistiskās attieksmes veidošana pret latviešu valodu ir aktuāls uzdevums visā Latvijas teritorijā, tomēr vairākos apvidos latviešu valodas lomu valodu tirgū problemātisku padara arī objektīvi faktori, pirmām kārtām iedzīvotāju etnodemogrāfiskā sastāva izraisītā krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība. Sociolingvistikas teorijā tiek atzīts, ka valodas kolektīva lingvistiskās pašpietiekamības situācijā ir apgrūtināta arī valodas apguve indivīda līmenī, kas padara problemātisku personas mobilitāti ārpus sava sociālā tīkla. Līdz ar to pat unitāras valsts atsevišķos reģionos var būt izteiktas valodas situācijas īpatnības. Latvijā, nenoliedzami, šāds reģions ir Latgale. Valodas situācijai Latgalē veltīts Svetlanas Djačkovas raksts.
Svetlanas Djačkovas raksta pamatā ir autores maģistra pētījums. Autore mērķtiecīgi iedziļinājusies multilingvālas sabiedrības problēmās; arī viņas bakalaura darbs bijis veltīts valsts valodas zināšanu ietekmei uz sabiedrības integrāciju. Darbam ir īss teorētisks ievads; turpmāk, pamatojoties uz vairāku socioloģisko pētījumu datiem un autores lauka pētījumiem, aplūkots valodu tirgus Latgalē, valodas loma darba tirgū un uzņēmējdarbībā, valodas saistība ar pilsonību, sociālo tīklu veidošanās uz valodas pamata. Beigās sniegti īsi secinājumi.
Latvijas reģionos vēsturisko apstākļu ietekmē izveidojušās būtiskas vides un saimnieciskās darbības iespēju atšķirības, šī reģiona unikalitāti veido iedzīvotāju etnolingvistiskais sastāvs. Vairākos socioloģiskos pētījumos atklāta atšķirība gan valodu prasmē, gan valodu lietojumā, gan lingvistiskajās attieksmēs starp Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. S.Djačkova detalizēti pievērsusies viena reģiona izpētei, radot stabilu pamatu arī komparatīvam Latvijas reģionu pētījumam.
S.Djačkovas darbā apstiprinās hipotēze, ka reģionā, kurā pastāv valodu (tas nenozīmē - etnisko) konfliktu iedīgļi, resp., jūtama izteikta konkurence starp valodām, statistikas dati par valodu prasmi vien nedod pietiekamu priekšstatu par valodas situāciju. Socioloģisko pētījumu dati var liecināt nevis par faktisko stāvokli, bet gan drīzāk par sociālo apziņu, īpaši tik sensitīvā jomā kā valodu lietojums. Pētniekam būtu jādod atbilde ne tikai uz jautājumu "kā?", bet arī - "kāpēc?". S.Djačkovas pētījumā šāda analīze vairumā gadījumu ir sniegta.
Viens no kardināliem jautājumiem diskusijās par Latvijas valodas politiku ir jautājums par juridiskās regulēšanas mehānismu īpatsvaru valodu hierarhijas maiņas nodrošināšanā. Valodas politikas teorijā aksiomātisks ir atzinums, ka tad, ja vienas konkurentvalodas ekonomiskā vērtība ir augstāka, valodu hierahijas maiņu var panākt tikai juridiskiem līdzekļiem. T.s. pozitīvā motivācija šādā situācijā darbojas tikai atsevišķu indivīda, bet ne pašpietiekama valodas kolektīva līmenī. Krievu valodas ekonomiskā vērtība vismaz Latgalē pašlaik ir augstāka. Diskusijās par Latvijas valodas politikas aktualizēšanu ļoti nozīmīgs ir autores secinājums: "Ir vērojams latviešu valodas apguves ekonomiskās motivācijas trūkums, jo latviešu valodas prasme būtiski neietekmē sociālo pozīciju un labklājību". Būtu apsveicami, ja autore turpmākajos pētījumos mums piedāvātu izvērstāku minētās tēzes analīzi.
Iepazīstoties ar darbu, recenzentei radušās arī pārdomas un ieteikumi. Šķiet, ka virsrakstā precīzāk varētu norādīt to, ka darbā runa būs par Latgali un par valodu prasmes un lietojuma saistību ar reģiona sociālo un ekonomisko attīstību. Darba virsraksts. "Valodas loma reģiona attīstībā" vedina domāt vairāk par teorētisku komparatīvu pētījumu, kas šoreiz nav bijis autores uzdevums.
Šādu multidisciplināru pētījumu veikšanai nepieciešamas plašas zināšanas gan socioloģijā, gan sociolingvistikā, gan citās zinātnes nozarēs. Vienlīdz dziļi apgūt visas šīs nozares vienam cilvēkam ir gandrīz neiespējami. Mēs Latviešu valodas institūta Sociolingvistikas daļā veicam līdzīgus pētījumus, un sociologs vai jurists tajos droši vien vēlētos saskatīt dziļāku savas nozares specifikas izpratni. Man kā sociolingvistei būtu gribējies rakstā redzēt vairāk izpratnes par valodu funkcionēšanu kontaktsituācijās, valodu noturības un nomaiņas aksiomātiskajiem faktoriem, lingvistiskās asimilācijas cēloņiem u.tml. Piemēram, sociolingvistikas teorijā samērā labi ir izstrādāts jautājums par individuālā un sociālā (kolektīvā) bilingvisma attiecībām. S.Djačkovas rakstā viena no nedaudzajām vājajām vietām ir tieši izplūdusī robeža starp indivīda un sabiedrības bilingvismu (multilingvismu). Rakstā vairāk vietas varētu atvēlēt arī konkurentvalodu ekonomiskās (tirgus) vērtības lomai. Risinājums varētu būt plašāka sadarbība dažādu nozaru speciālistu starpā kompleksos pētījumos.
Gan no lingvista, gan sociolingvista viedokļa nevaru neiebilst pret šķīrumu "latvieši un latgalieši" un "latviešu un latgaliešu valoda". Latgalieši ir latviešu etnogrāfiska grupa un latgaliešu rakstu valoda - uz augšzemnieku dialekta izlokšņu pamata noteiktos vēsturiskos apstākļos izveidojies latviešu valodas paveids. Par latgaliešu rakstu valodas funkcijām arī pašlaik risinās asas diskusijas, pastāv atšķirīgi viedokļi par šī latviešu valodas paveida statusu, tomēr gandrīz visi pētnieki ir vienisprātis, ka par divām atšķirīgām valodām runāt nebūtu zinātniski korekti. Protams, Latgales reģionā pastāv stabila diglosija (literārā valoda - izloksne), kas rada specifiskas problēmas arī latviešu valodas apguvē citu valodu runātājiem, un valodas apguves organizācijā un metodikā šis fakts nebūtu ignorējams.
Kaut arī S.Djačkovas pētījums, manuprāt, nevarētu pretendēt uz valodas politikas analīzi, jo autores mērķis nav bijis tieši analizēt valsts institūciju rīcību valodas situācijas juridiskajā regulēšanā, pētījuma atziņas būtu izmantojamas Latvijas valodas politikas koncepcijas aktualizācijā un sabiedrības integrācijas veicināšanā. Raksta lielākā vērtība ir autores izdarītie teorētiskie secinājumi par valodas situāciju, tās cēloņiem un sekām. Daudzu socioloģisko pētījumu vājā puse ir sekundārās analīzes trūkums - kā jau minēts, socioloģisko aptauju dati bez skaidrojuma un interpretācijas var radīt tikai virspusēju vai pat kļūdainu priekšstatu par sociolingvistiskajiem procesiem. Svetlana Djačkova nebaidās izdarīt secinājumus un ieteikt risinājumus, izklāsta veids ir zinātniski korekts. Raksts "Valodas loma reģiona attīstībā" sniedz padziļinātu ieskatu Latvijas valodas situācijas reģionālajā specifikā, paldies autorei par to, un veiksmi turpmākajā darbā!
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša
vēsturniece 04.04.2007 14:37
Jāatzīst ka šim kongresam bija pavisam cita nozīme.Vai tad būtu labāk, ja Latgale pievienotos nevis tā sauktajiem čiuļām, bet gan Krievijai? Vai tad tādā gadījumā jau tā ar krievu valodas daudzajiem aizguvumiem pilnā latgaliešu valoda nepazustu pavisam, kā tas notika at daudzām citām tautu valodām plašajā Krievijā?
Latgaliešu valoda izdzīvoja...
Un ir pavisam netaisni teikt, ka Francis Trasuns būtu viņu pārdevis baltiešiem...(kurzemniekiem un vidzemniekiem)
Andis 13.02.2007 19:49
Ja atšķiram Konvrsācijas vārdnīcu uz "Latvju valoda" - latvju valoda savā tagadējā veidā galvenokārt ir Latgaļu valoda.
Kur problēma? Ja latvju valoda = latgaļu valoda, tad arī latgaļu valoda = latvju valoda. Būtībā jau mēs visi runājam latgaliski:)
Rikoyota 12.02.2007 11:46
Ha, latgaļiem patiešām ir taisnība, bet neko Latvijā nepanāksi, jo šī valsts dzīvo pēc izkropļota Ein Reich Ein Volk Ein Fuhrer principa... Latgaļu valoda IR atsevišķa valoda. Tur muļķim jābūt lai nesaprastu, tiesa gan mūsdienās neviens vairs īsti nemak latglaiski runāt, runā čiuliski, bet ar latgaļu izrunu. Kad vecas bābas latgales austrumos sāk sava starpā runāt, tur tak neko nevar saprast.... pat vārdi ir citādāki....
Diemžēl, man ir nācies dzirdēt tik apdauzītus visltaviešu izteicienus, ka taisni bail sametās, piemēram, Kaupo bija nodevejs, tādēļ visai viņa tautai starp latviešiem nekad nav bijusi vieta un nebūs. (Varbūt latviesiem lībiesu zemē varētu nebūt vieta? Un varbūt Jersikas valdnieks bija nodevejs jo pusi savas zemes bez kaujas atdeva tikai lai savu sievu ar pāris zarnu maisiem, kas haltūrēja par bērniem dabūtu atpakaļ?)
Kad es to dzirdeju, man žoklis atkārās.... no tadiem cilvēkiem vari negaidīt kautkādu atzīšanu vai vel kautko...
Dzīvību prūšiem! http://www.rikoyota.oh.lv
sangrija 27.05.2006 18:37
ps - tas, ka valoda nav oficiali atzīta, nenozīmē, ka tās nav vai ka ta nav valoda. jājautā - kas tad tā ir, ja ne valoda?
man atausa atmiņā tā pasaciņa par zaķi un ezi - kā ezis pieņēma savā alā zaķi dzīvot, bet zaķis viņu pēc tam izdzina..vai kaut ka tur tml. :) tāpat arī ar tām valodiņām...:(
sangrija 27.05.2006 18:32
te nav jādomā, kura valoda būtu jāaizsarga vairāk, kura mazāk - valoda pati par sevi ir pamatvērtība, tapēc visas valodas ir jāaizsargā un jākopj, un jāsaudzē.
Daudzi domā - jo mazāk valodu, jo vieglāka dzīve - nav jāuztraucas tik daudz - vieglāk sazināties, plašākas iespējas utt. - varbūt viņiem ir taisnība? Bībelē taču bija minēts ka iepriekš bijusi viena liela pasaules valoda, kuru Dievs sajaucis un neviens vairs nesaprata viens otru :) varbūt pēc miljoniem gadu tā būs angļu val? varbūt ķīniešu?:)
archy 22.05.2005 18:30
Pēc valodas materiāliem spriežot, arī Vidzemnieki bijuši zemgaļi, bet pēc arheaoloģiskiem - latgaļi. Endzelīns arī apgalvoja, ka ir bijuši laiki, kad tagadējās Vidzemes un tagadējās Zemgales ļaudis runājuši vienā valodā.
Ir ziņas, ka 14., 15. gadsimtā pa Livoniju ceļojis kāds bruņinieks Lavuā. Viņš ceļoja no Prūsijas, caur Liepāju, Jelgavu, Vidzemi. Bruņinieks konstatēja, ka iedzīvotāji viņa ceļā runāja kuršu, lībiešu un zemgaļu valodās, bet nekur netiek pieminēti latgaļi.
Arī padomājot tomēr ar vēsu galvu, var pateikt taču, ka gan Valkā, gan Liepājā ir bijusi viena valoda (vācieši zemgaļus un kuršus vienkārši deportēja, "sajauca" , lai nedumpotos atkal), bet tur, kur sākas Gulbene, Madona, Alūksne - tur cita valoda (+/-)
raandalist 25.03.2005 15:06
Cienītais Cibuļa kungs! Vēlējos mazliet komentēt jūsu rakstu. Jus tik ļoti aizstāvat latgaļu tiesību ievērošanu, un valodas atzišanu par otru valsts valodu. Bet vai jums neliekas savādi kāpec savas tiesības tik agresī nepiesaka Kurši (Kurzemnieki), zemgaļi, sēļi? arī viņiem savulaik bija savi valstiski veidojumi. Vidzemniekus es nepiminu, jo vestures gaitā redzams, ka tie ir tie paši Latgaļi, daļeji saplūduši kopā ar vidzemes lībiešiem, kuri starp citu nav izmiruši, bet tikai pārlatviskojušies. Jus mazliet aizskārāt arī Lībiešus, par to ka tautību pasē viņiem raksta tikai nesen. Mani seči ir cēlušies no Kurzemes lībiešiem un cik man ir stāstīts, tad tautība pasē jeb personas dokumentā ir bijusi arī agrāk. Padomju laikos tautību nerakstija, jo ierēdņu vidu bija salīdzinoši maz inteliģentu cilvēku, krieviem iQ vienmēr ir bijis salīdzinoši zems. Lībiešu atšķirībā no Latgaļiem ir jaaizsargā vairāk, jo tā ir navis baltu bet gan som-urgru tauta, kas latviju apdzīvoja jau pirms baltu ieceļošanas. Līdz ar to lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji kuru valodai vajadzētu piešķirt otras valsts valodas statusu latvijā. Latgaļu valodai lai tā tiktu atzīta par valodu vēl būs jāgaida ilgi jo ilgi.
ar cieņu Viesturs.
Cibuls 28.02.2003 16:31
Ikvienam ir tiesības ticēt mītiem - bija vai nebija padomju okupācija, ir vai nav latgaļu valoda, vai krievi Latvijā, ieskaitot septiņas lielākās Latvijas pilsētas, ir mazākumtautība vai nav.
KAUNĪGIE LATGAĻI VAI POLITISKI NEVĒLAMI VALSTS PAMATIEDZĪVOTĀJI
“Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli” (Indriķa hronika X, 3)
(Latvji, kas īstenībā saucas latgaļi)
Divvalodība jums, bet ne mums
1917. gada 26.-27. aprīlī (pēc vecā stila) Rēzeknē sanāca Latgales kongress, kuram bija sevišķa nozīme Latgales un visas Latvijas turpmākajā liktenī, jo Latgale nolēma atdalīties no Krievijas Vitebskas guberņas un pievienoties Latvijai. Padomju Latvijas laikā tika noklusēts gan pats kongress un tā lēmumi, gan tā vēsturiskā nozīme. Vēstures grāmatās ziņas par kongresu ir ļoti trūcīgas. Nav atrasti kongresa protokoli; ir saglabājusies tikai kongresa rezolūcija. Tas, protams, ļauj atšķirīgi traktēt kongresa nozīmi no autora redzes viedokļa un pat ieinteresētības. Taču skaidrs ir viens, ka Latgales pievienošanās Latvijai nenotika pilnīgā vienprātībā (tagad tik tiešām ir mazsvarīgi, vai tie bija baznīckungi, kuri pārdeva latgaļus čūļiem...). Jādomā, ka toreiz nebija citas izvēles, kā vien apvienoties ar Latviju, taču Latgales apvienošanās kongresa lēmumi par Latgales tiesībām pašvaldības, saimnieciskajās, zemes reformas, valodas un skolu lietās netika īstenoti. Par to liecina F. Trasuna un F. Kempa runas Satversmes sapulces un 1. Saeimas stenogrammās. Un turpmākie notikumi Latvijā.
Neskatoties uz šiem Rēzeknes kongresa lēmumiem, Latgales pārstāvji valodas jautājuma nodrošinājumu pieprasīja gan Tautas padomē 1919. gadā, gan arī Satversmes Sapulcē, vēlāk arī Saeimā.
Latvija tātad apvienojās kā divvalodu valsts, kurā latgaļu valodai bija valsts valodas tiesības Latgalē, bet pārējos novados lietojama tikai lietvedībā (iesniegumu un dokumentu u.tml. iesniegšanas tiesības). Šīs tiesības bija nodrošinātas ar likumu.
Viens likums - viens taisnība visiem. Taču arī šajā situācijā dažiem gribējās un joprojām ļoti gribas būt vienlīdzīgākiem. Līdzīgi kā Katalonijā, kur spāņi ir par divvalodību, taču ne sev, bet kataloņiem.
Ir gan latviešu literārā jeb rakstu valoda, tas ir, apzināti izkopta, normēta valodas rakstības forma (skat. LLVV 528. un 728. lpp.), gan latgaliešu literārā jeb rakstu valoda. Un abās var runāt gan pareizi, gan nepareizi. Diemžēl pat daudzas latgalietes, kas ir mācījušas vai arī turpina mācīt latviešu valodu un literatūru skolās, uzskata, ka runāt latviski nozīmē runāt pareizi, bet runāt latgaliski - nepareizi.
Iespējams, ka, runājot par valodu un dialektu (arī dialekts var būt normēts, jo rakstība ārpus valodas vai dialekta nepastāv, piemēram, Krievijā mācību grāmatas sākumskolai tiek izdotas hantu valodas četros dialektos, turklāt tikai dialektos, jo hantu literārās valoda kā tādas nav; Šveicē ir normēta gan retoromāņu valoda, gan tās pieci dialekti), nenāktu par ļaunu šajā nolūkā vispār atteikties no apzīmējuma dialekts tā pārāk izplūdušā formulējuma un daudznozīmības dēļ. Jo vairāk - zināmas starptautiskās institūcijas un struktūras izmanto šo apzīmējumu pat finansiālu apsvērumu dēļ. Pietiek kādu valodu nodēvēt par dialektu, lai tai liegtu jebkura veida finansiālo atbalstu un aizsardzību salīdzinājumā ar tām valodām, kuras ir iekļautas kategorijā ”mazāk vai retāk lietotās valodas”. Eiropas Savienības valstīs mazāk lietoto valodu birojs izvairās iekļaut šajā kategorijā atsevišķas valodas, kurās runā pat vairāki miljoni cilvēku, jo attiecīgajā valstī šī valoda tiek dēvēta par dialektu. Arī latgaļu valoda tika degradēta par dialektu politisko apsvērumu dēļ. Tās tautas valoda, kura deva nosaukumu gan valstij, gan šās valsts oficiālajai valodai, tas ir, latviešu valodai, kura pati ir seno latgaļu valodas turpinājums (“Latviešu valoda ir jāuzskata par latgaļu (nevis zemgaļu!) valodas turpinājumu, ko ļoti stipri arhaizējoši ietekmējis arhaiskākās zemgaļu valodas substrāts” (sk. Z. Zinkevičs “Par latviešu valodas cilmi” Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. - 1996. 50. sēj.,4./5. nr. 29.-32. lpp.).
Latvijas valsts simbols ir seno latgaļu karogs. Savs karogs ir arī lībiešiem, čigāniem, neskatoties uz to, ka viņiem nekad nav bijis savas valsts. Latviešiem kā tādiem nav bijis savu valstisku veidojumu, toties latgaļiem tādi ir bijuši vismaz četri.
Nav pierādījumu, kurā vēstures brīdi tad ir beigusies latgaļu kultūra un sākusies latgaliešu kā latviešu tautas sastāvdaļas kultūra. Nav saglabājušās rakstu liecības, kāda bija tā valoda, kurā runāja senie latgaļi un tāpēc vien nevar apgalvot, ka viņi nerunāja līdzīgi tagad runātajai latgaļu valodai. Viņi varēja runāt citādi vai līdzīgi tagad runātajai latgaļu valodai, protams, neņemot vērā svešvārdus, laika gaita valodā ienākušos aizguvumus, kā arī kaimiņtautu valodu fonētikas un gramatikas ietekmi. Manuprāt, vārds "latgalieši" lietojams kā reģionāls vai ģeogrāfisks jēdziens, tas ir, kāda novada iedzīvotāju apzīmējums, un tie var būt ne tikai latgaļi vien. Savukārt arī latgaļi var būt vidzemnieki vai zemgalieši, ja viņi dzīvo attiecīgajā novadā. Tātad latgaļi ir tautas apzīmējums un etniska rakstura jēdziens.
Kaza pagaidām dzīva
Saskaņā ar jauno Valsts valodas likumu, kurš stājās spēkā 2000. gada 1. septembrī, valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Šim likumam būtu bijis jārunā tikai par valsts valodu un tās lietošanu, neapcerot lībiešu valodas aizsardzību un nemēģinot definēt to, kas ir svešvaloda un kas ir latgaliešu rakstu valoda u.tml. To visu sīki varētu reglamentēt Latvijas Republikas Valodu likumā vai Likumā par valodām. Cerams, kā kādreiz tāds arī taps.
Valsts valodas likuma 3. panta 4. apakšpunkts skan: "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību." Nav vairs augšzemnieku dialekta, vismaz šā likuma izpratnē. Ak vai, J. Endzelīnam un viņa sekotājiem! Tas nozīmē, ka šim paveidam jābūt tādām pašām tiesībām kā valodai, no kuras šis paveids ir it kā darināts vai radies, tātad visiem Saeimas likumiem un lēmumiem u.tml. jābūt rakstītiem kā latviski, tā latgaliski, jo kurš gan būs tas viedais, kurš noteiks un ar kādu rīkojumu, ka tas jāraksta tikai latviski, savukārt tas tikai latgaliski vai abējādi. Protams, šā likuma norma ir tapusi, stingri ievērojot principu '"Vilks paēdis, un kaza dzīva". Pagaidām vēl dzīva, jo šī kaza ir neparasti dzīvotspējīga.
Var jau uzņemties aizkustinošas rūpes par lībiešu it kā vienīgo pamatiedzīvotāju valodas aizsardzību un veicināt tās saglabāšanos un attīstību. Gluži vienkārši - lībiešu ir pāris simti. Taču arī lībiešiem bija nolemts a priori kļūt par latviešiem (ne pārāk sen ir atļauts pasē rakstīt lībietis (līvs) latvieša vietā). Starp citu savā laikā Krievijas Federācijas teritorijā izdotajās pasēs ailē "tautība" rakstīja latgaļec (latgalis). Diemžēl vēlāk no PSRS tautu kartes pamazām nozuda vairāki desmiti tautu. Dižās nākotnes un pārprastās vienotības vārdā.
Var jau saprast tos, kurus biedē, kas notiktu, ja pēkšņi tautskaites datos atsevišķā ailē parādītos “latgaļi”. Tad krievu skaits Latvijā varētu izrādīties lielāks nekā latviešu skaits. Taču tas vēl nenozīmē, kā kādai tautai tāpat vien ir jāupurējas citas labā.
Saskaņā ar Europe Areas Ethnologue Home SIL Home (Vasaras lingvistikas institūts ASV) datiem Latvijā dzīvojot 1394000 latviešu, to skaitā esot vairāk nekā 500000 latgaļu. Latgaļu Pētniecības institūta Daugavpilī sākumlapā tiek minēts, ka latgaļu valodu ikdienā lieto ap 150 000 - 200 000 personu. Starp citu personām, kuras 2000. gadā tautas skaitītājam norādīja, ka ir latgalietis (latgalis), skaitīšanas lapā atbilde tika kvalificēta kā latvietis atbilstoši "2000. gada tautas skaitīšanas rokasgrāmatai" norādēm.
Attiecībā uz latgaļu valodu ir bijuši pieņemti daudzi un dažādi lēmumi. Minēšu tikai dažus:
1) Rēzeknes apriņķa zemste, rēķinoties ar politisko situāciju, 1913. gadā atļāva skolās latgaļu mācību valodu... Vietējās varas praksē tas bija cildens un atdarināšanas cienīgs piemērs, kas ir aktuāls arī mūsdienās.
2) Carismam lojālā krievu avīze “Graždanin” (1917. g. Nr. 17) rakstīja:
“Skolu un darba vietu aizliegumi orientē latgaļus uz poļu pusi. Režīma pretiniekus nevajag taisīt tik mazā tautiņā!”
3) Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs P. Stučka 1919. gadā parakstīja rīkojumu “Par oficiālajām rakstos lietojamajām valodām”, kura 1. pants skan šādi:
“Iekšējā darīšanas valoda, kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvotāju vairuma, latviski, latgaliski, vai krieviski”.
Latgaļu valoda nav bijusi mirusi dabiskā nāvē, lai to būtu nācies atdzīvināt kā ivritu Izraēlā. Tā gan ir tikusi nīdēta, nicināta, aizliegta, nemaz nerunājot par Latgales īpašvārdu un vietvārdu latviskoanu, piemēram, tagadējā Balvu rajona Ploskīnes (Ploskenas) un Orlovas ezeri vienu laiku bija pārdēvēti par Purvēzi un Melgzni, bet Pokuļova (latgaļu valodā pokuļs ir sermulis) ir kļuvusi par Pakaļevu. Zilupe savu pašreizējo nosaukumu ieguva līdzīgā veidā. Sīnupe (Siena upe) krievu valodā tika pārveidota kā Siņaja, ko savukārt latviešu valodā atveidoja kā Zilupe ( no krievu valodas vārda siņij - zils). Līdzīgs liktenis piemeklēja Iudrupi (Ūdru upe), ko krievi nodēvēja par Utroju, un tad latvieši par Rītupi (no krievu valodas vārda utro - rīts).
Latvijas brīvvalsts trīsdesmitajos gados Latgales skolās pirmajās četrās klasēs mācības notika latgaliski, latgaļu valodu pasniedza kā mācību priekšmetu no 3. klases divas stundas nedēļā. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma latgaļu mācību grāmatas tika izņemtas no apgrozības un naidīgo mācību pārziņu iespaidā pat sadedzinātas. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī latgaļu grāmatas bibliotēkās. Arī Krievijā tika dedzinātas grāmatas eskimosu, čukču u. c. valodā. Taču tajā pašā Krievijā pirmajos gados pēc oktobra apvērsuma bija atzītas visas valodas, tostarp arī latgaļu kā trešā dzīvā baltu valoda. Starp citu Krievija bija pirmā valsts, kurā tika atvērta pirmā skola ar latgaļu mācību valodu. Tika izdotas ābeces latgaļu valodā Pleskavā, Maskavā, Pēterburgā, Tomskā, Novosibirskā. Ačinskā latgaļiem bija pat sava veida augstākā mācību iestāde. Skumji, ka arī daudzi latgaļi kļuvuši par mankurtiem. Pat Balvos latgaļu konferences laikā atskanēja kādas pedagoģes izsauciens: “Tas nevar notikt!” (attiecībā uz latgaļu valodas ieviešanu skolā) - viņa gan domāja “nedrīkst”, taču acīmredzot nav kārtīgi apguvusi latviešu literāro jeb valsts valodu. Arguments - latgaliski taču protam, bet esam pieraduši runāt latviski. Bijām pieraduši runāt krieviski arī tad, ja klausītāju vidū atradās viens augstprātīgs, nespējīgs krievs (tikai krievu valodu protošais). Nu līdzīgi notiek tikai ar angļu valodā runājošā parādīšanos….
Vai tiešām kaut kur ir kaut viens cilvēks, kuram vienīgais šķērslis iestājai augstskolā ir bijušas latgaļu valodas zināšanas? Vai kāds ir palicis savas istabas šaurībā, zinot mātes valodu? Galu galā tas ir atspēriena punkts citu valodu apzinātai apgūšanai.
No diviem ļaunumiem parasti izvēlas to mazāko
Latgaļi jau no sensenajiem laikiem ir saukti latgaļi, lotygaļi, letigali jeb latvīši, latvi, lati, letti, lotva, latii... Pārējie bija tikai un vienīgi: selone, curone, semigallen, tas ir, sēļi, kurši, zemgaļi. Un vēl - senajās slāvu hronikās, pat jaunākajos caru laikos Krievijā tieši latgaļi ir saukti - lotyši. Toties pārējie apkārt latgaļu zemēm - čuhņa. Un Latvijas teritorijā līdz pat 17. gadsimtam par latviešiem ir saukušies vienīgi latgaļi (latgaļu valodā latgaļi sevi dēvē vārdā "latvīši", Latvijas teritoriju bez Latgales sauc ''Čyuleja" un tās pamatiedzīvotājus ''čyuli"). Tā dēvētā kurzemnieku valoda ir bijusi lietota reti un tādēļ vācu, pēc tam zviedru luterāņu garīgā vadība, sākot no 17. gadsimta ir atteikusies no kurzemnieku valodas nosaukuma, bet, paturot viņu valodu ir devusi tai nosaukumu “latviešu valoda”. Laika gaitā šī valoda un jaunais valodas nosaukums ir nostiprinājies un ieguvis pašreizējo izpratni “latviešu valoda”; līdzīgi tas notika arī ar jēdzienu “latviešu tauta”. Tagad vārds ‘’latvieši” apzīmē jau citu tautu, no kuras latgaļi, viņu kultūra ir izstumta, kur latgaļus sagaida tikai letonizācija jeb pārlatviskošana. Rusifikācija jeb pārkrievošana pagaidām nav izdevusies, kaut visāda veida mēģinājumu ir bijis pietiekami. Piemēram, pirmās drukas aizlieguma laikā, kurš lietuviešiem un latgaļiem bija no 1864. - 1904. gadam. Lai gan latgaļiem jau bija ap 250 gadu ilga grāmatniecības tradīcija, tas krievu imperiālismam netraucēja īstenot tumsonīgo koloniālpolitiku. Lietuviešiem šajā bēdulaikā palīdzēja tautas brāļi, kas dzīvoja Prūsijai pakļautajā t. s. Mazajā Lietuvā. Tur iespiestās grāmatas nelegāli ieveda Krievijas Lietuvā, kur tās tālāk izplatīja tautā. Taču mūsu kaimiņi baltieši - tā latgaļi sauca Kurzemes, Zemgales un Vidzemes iedzīvotājus - tautas brāļu labā nepakustināja ne pirkstu, kaut gan zināja par drukas aizliegumu Latgalē. Gluži otrādi: uzradās pat tādi baltieši - carisma pakalpiņi, kuri attiecībā pret latgaļiem pastrādāja nodevīgus darbus. Viens no tādiem bija baltiešu pops Jānis Sproģis, kurš izdeva latgaļiem domātu ābeci jeb bokveri. Šī ābece bija iespiesta baltiešu valodā, turklāt ar slāvu alfabēta burtiem. Jāpiemin, ka atšķirībā no latviešiem latgaļu valodā nekad nav tikuši lietoti gotu burti. Latgaļiem tā izrādījās divtik nesaprotama, un tās neņēma pat par velti izdalītas. Pēc šīs neveiksmes J. Sproģis rakstīja Krišjānim Valdemāram žēlabu pilnu vēstuli par “nepateicīgajiem latgaliešiem”: "Ja viņi negrib krievu alfabētu pieņemt, tad lai iznīkst kā tauta.".
1946. gadā Latvijas PSR Vēstures un valodas institūts iesniedza iesniegumu Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejai ar lūgumu ieviest drukas aizliegumu latgaļiem. Pamatojoties uz šo dokumentu, 1956. gadā Latvijas PSR Izglītības ministrija aizliedza latgaļu valodu skolās un tāpat grāmatu, laikrakstu un citu drukas darbu izdošanu latgaliski Latvijā (sk. A. Jūrdža fonda žurnāla “Dzeive” 184. numuru). Tas bija otrais drukas aizliegums Latgalē.
Ir sens novērojums - ja kāda lielāka tauta grib iznīcināt kādu mazāku tautu, vispirms tā iznīdē tās valodu.
1993. gadā Eiropas Padome pieņēma Eiropas reģionālo jeb (un) mazākumtautību valodu hartu, kuru Latvija vēl nav ratificējusi. Tajā gan nav teikts, kādā mērā reģionālajai jeb (vai) mazākumtautības valodai jāatšķiras no valsts valodas. Ratificējot šo hartu, latgaļu valodai nāktos piešķirt kādu no tajā minētajiem statusiem. Neviens variants nešķiet labs. Acīmredzot no diviem ļaunumiem jāizvēlas tas mazākais.
Varētu sākt ar to, ka latgaļu valoda līdztekus valsts valodai, tas ir, latviešu valodai tiek atzīta par oficiālo/darba valodu Latgalē”. Nekas sevišķi jauns te nav jāizdomā, jo tas viss ir bijis jau iepriek:
Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu.
( V. V. 183. n.)
1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privatpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē.
2. Latgalē valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī amata personām ir tiesība lietot latgaliešu izloksni darbvedībā un sarakstoties, kā arī sludinājumos, uz izkārtnēm u. t. t.
Rīgā, 1921. g. 11. augustā.
Ministru prezidents Z. Meierovics.
Ieklietu ministrs A. Kviesis.
Ieklietu ministra biedrs Vlad. Rubuls.
Kas un kad ir atcēlis šos noteikumus?
Ir noraidāmi spriedelējumi, ka cilvēki vairs negrib mācīties latgaļu valodu, jo tas, lūk, esot noiets posms. Ja latviešu valodai nebūtu noteikts ar likumu valsts valodas statuss, tad entuziastu to mācīties būtu visai maz arī latgaļu vidū, nemaz nerunājot par krieviem vai citu tautību pārstāvjiem. Latviešu valoda latgaļiem tomēr ir sava veida svešvaloda līdzīgi kā latviešiem lietuviešu valoda.
Nemaz nav tik daudz cilvēku, kas grib un var kaut ko darīt sava novada garīgās un materiālās kultūras labā. Ir bezjēdzīgi meklēt un cerēt vienmēr ieraudzīt šajos centienos separātisma rēgu, kaut gan der atgādināt, ka separātisms ir vienkārši medaļas otrā puse - pretreakcija uz koloniālismu.
Nav iespējams patriotisms pasaules mērogā, tas ir tikai lokāls. Un mēraukla tam ir cilvēka vēlēšanās redzēt savu dzimto sētu, pagastu, novadu sakārtotu un plaukstošu.
Reizēm šķiet, ka dažiem gribētos, lai latgaļi būtu kā aitas, kas aklā padevībā nodurtām galvām steberētu uz to aizgaldu, kuru tiem labprāt ierādītu politiski angažētas valodnieces un valstsvīri.
JURIS CIBUĻS