Galēji labējās politiskās kustības rasismu izmanto tāpēc, ka tas ir ļoti izdevīgs vēlētāju mobilizējošais līdzeklis. Tēzes un video no 17.septembrī Žaņa Lipkes memoriālā notikušās vēstures zinātņu doktora Kaspara Zeļļa lekcijas.

Publicēju galvenās vēstures zinātņu doktora Kaspara Zeļļa lekcijas “Rasisms Eiropā, vēsturiskā perspektīva” tēzes. Pilns teksts būs pieejams Laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālā Punctum:

1. Mūsdienās viens no izplatītākajiem veidiem ir kultūras rasisms, kas slēpj bioloģiskos elementus un pamato rasu nevienlīdzību ar kulturālām atšķirībām.

2. No pagājušā gadsimta 70-ajiem gadiem ne tikai Eiropā, bet daudzviet pasaulē ir kultūras rasisma „atdzimšanas bums” kā reakcija uz globalizāciju jeb milzīgiem sabiedrību pārveidojošiem procesiem, kas vai nu rada jaunas vai saasina jau zināmas sabiedrības problēmas kā bailes no bezdarba un vientulības, bažas par nākotni, vidusslāņu krīze un zemākā sabiedrības slāņa geto rajonu izveidošanās, u.c. Ilgi sociālajās zinātnēs arī tika uzskatīts, ka rasisms ir zemākā slāņa sabiedrības „problēma” – tas it kā neesot augsti izglītotu cilvēku izpausme. Taču pētījumi apliecina, ka, piemēram, Vācijā neonacisma atbalstītāji nāk no „buržuāziskajām”, labi situētām ģimenēm. Pamats - cilvēki jūtas apdraudēti, jo nav veikts pietiekami daudz skaidrojošā darba, lai palīdzētu izprast problēmu cēloņus un meklētu pragmatiskus risinājumus.

3. Rasisms arī kļūst par politikas līdzekli. Galēji labējās kustības pēc otrā pasaules kara nebija modes lieta. Pirmās šādas partijas rodas 60-tajos gados.

4. Pieņemts, ka Padomju Savienībā rasisms nebija, jo pastāvēja internacionālisms, viss balstījās uz šķiru principiem. Taču tieši 90-tajos gados, beidzoties Padomju totalitārajam režīmam, parādās daudz rasistisku veidojumu, īpaši bijušajās „padomju bloka” valstīs, arī bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

5. Zinātniskajos tekstos nereti tiek apšaubīta rasisma izplatība Latvijā, jo rasisms tiek traktēts kā bioloģiskais rasisms, taču tas šeit nav attīstījies sabiedrības daudzveidības (rasiski homogēnās vides) dēļ. Tomēr rasistiskie uzskati Latvijā (gan latviešu tautā, gan baltvāciešos, u.c.) pastāv, un Latvija ne ar ko neatšķiras no citām Eiropas valstīm – arī Latvijā rasisma cēloņi ir līdzīgi, ar dažām niansēm:

a. Vēsturisko traumu izmantošana nācijas konstrukcijas periodā. Tas saasināja etno-rasismu jeb attiecības starp dažādu tautību cilvēkiem, piemēram, latviešiem un baltvāciešiem.

b. Skatīšanās uz „citiem” jeb marginālajām grupām, piemēram, Latvijā dzīvojošajiem Romu tautības cilvēkiem un ebrejiem. Vajadzīgais ienaidnieka tēls – ja tas nebija vācietis, tad tas var būt ebrejs.

Nacionālās pašapziņas pieauguma ēnas puse – citu stigmatizēšana un citu „izraidīšana” no sabiedrības.

Taču patiesībā šo pozitīvo piemēru izcelšana ir tikai viena tās pašas monētas (rasisma) puse.

Video no lekcijas “Rasisms Eiropā, vēsturiskā perspektīva” Žaņa Lipkes memoriāla organizētajā lekciju ciklā “Bīstamie sakari: Seno fobiju šodiena Latvijā”(1.daļa un 2.daļa).

Tiešraide portālā tehniski nodrošināta projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.