Uz ielas nonācis bērns visbiežāk nokļūst policijas redzeslokā, un tad sākas apburtais loks: viņu nogādā atpakaļ ģimenē vai aprūpes iestādē, otrā dienā bērns atkal ir uz ielas un tiek aizturēts. Tā var turpināties pat 40 reizes, jo nav neviena, kas sistemātiski strādātu ar bērnu un ģimeni, bet tieši ģimenes nabadzība un konfliktējošas attiecības ir galvenie cēloņi bērnu nonākšanai uz ielas.

"Ielas bērni - kādi viņi ir?", ar šādu nosaukumu Asociācija ielas bērniem septembrī un oktobrī organizēja pēdējo gadu plašāko ielas bērnu aptauju, kurā piedalījās pavisam 102 bērni. Tās mērķis bija labāk iepazīt ielas bērnus, uzzināt kā viņi jūtas ģimenē, skolā, kā pavada brīvo laiku, viņu intereses un cerības, cik lielu atbalstu bērni saņem nevalstisko organizāciju dienas centros un patversmēs.

Pētījums apstiprināja, ka galvenie cēloņi bērnu nonākšanai uz ielas ir nabadzība un konfliktējošas attiecības ģimenē. Starp šiem bērniem ir arī tādi, kuri 18 gadu vecumā pabeiguši tikai trīs klases vai 11 gadu vecumā skolā vispār nav gājuši. Daudzi bērni, kuri, tikko sākuši apmeklēt centrus, neprot lietot dakšiņu un nazi, neprot ēst zupu, jo mājās ēduši tikai maizi ar tēju. Aptauja rāda, ka vairāk nekā pusei bērnu nav sezonai atbilstošu drēbju, katram desmitajam nav iespējas paēst siltas pusdienas un vakarā nomazgāties. 27% aptaujāto bērnu savu veselības stāvokli vērtē kā sliktu un 32% bērnu ir mēģinājuši narkotikas, visbiežāk anketās minēta "zālīte", tabletes, heroīns, līme. Katrs trešais bērns dažādu iemeslu dēļ nevēlas apmeklēt skolu, bet vairāk kā pusei bieži trūkst mācībām nepieciešamā inventāra. Bērni aptaujā ir atklājuši arī savus sapņus, visbiežāk tā ir vēlme dzīvot ģimenē, kurā visi ir veseli, justies vajadzīgam un mīlētam, lai vecāki nedzertu, viņiem būtu labs darbs un netrūktu naudas.

Trūcīgo un nelabvēlīgo ģimeņu skaita pieaugums valstī ir auglīga augsne ielas bērnu skaita pieaugumam, un šī problēma skar plašu sabiedrību. Sekas ir saistītas ne tikai ar ielas vides nelabvēlīgo ietekmi uz bērnu attīstību un spējām turpmāk sekmīgi integrēties sabiedrībā, sabiedrības drošības draudiem, bet arī ar izmaksu palielināšanos sociālajai sfērai un riska grupas atražošanu nākotnē. Draudi sabiedrībai saistīti ar tādu negatīvu parādību pieaugumu kā kriminalitāte, atkarība no narkotikām, narkotiku tirdzniecība, prostitūcija, zagšana, ubagošana, huligānisms.

Uz ielas nonācis bērns šodien visbiežāk nonāk policijas redzeslokā. Un tad sākas apburtais loks: policija aiztur bērnu, nogādā vai nu atpakaļ ģimenē vai kādā bērnu aprūpes iestādē līdz vecāku dzīvesvietas noskaidrošanas brīdim. Otrā dienā bērns atkal ir uz ielas un, ja aiztur policija, vēlreiz veic to pašu ceļu. Tā dažkārt turpinās pat 40 un vairāk reizes, jo nav neviena, kas veiktu sistemātisku darbu ar bērnu un ģimeni, lai mainītu situāciju un uzlabotu ģimenes funkcionēšanu.

Ielas bērnu problēma prasa kompleksu pieeju. To nav iespējams atrisināt, pielietojot līdz šim bērnu tiesību aizsardzības praksē tik populāros ''ugunsdzēšanas'' pasākumus, kas izpaužas kā vecāku varas pārtraukšana un bērnu ievietošana institūcijās. Lai realizētu kompleksu pieeju, jāsāk ar plānošanu. Katrai pašvaldībai vajag izstrādāt bērnu tiesību aizsardzības stratēģiju, kas ietvertu vienlaicīgi gan bērnu, gan ģimeņu atbalstu, paredzētu institūciju atbildības precīzu sadalījumu un sadarbības mehānismu. Pašreiz bērnu tiesību aizsardzības sistēmā ir liels skaits institūciju, kuras dažādu iemeslu dēļ (savstarpēja neuzticēšanās, funkciju nepārzināšana, profesionalitātes trūkums, nepietiekoša informācijas apmaiņa u.c.) visai vāji sadarbojas. Stratēģiskiem plāniem jāaptver ne tikai sociālo pakalpojumu tīkla attīstība, bet jāraugās uz bērnu un ģimenes labklājības nodrošināšanu daudz plašākā kontekstā, ieskaitot nodarbinātības, pilsētvides, brīvā laika pavadīšanas iespēju un citus ģimenes un bērnus ietekmējošos faktorus. Viss iepriekš minētais mazāk attiecas uz resursu palielināšanu šai jomai, vairāk uz bērnu un ģimenes jautājumu akcentēšanu politiskajā dienas kārtībā, esošo resursu pārdali un racionālāku izmantošanu.

Neviens nevar precīzi pateikt, cik Latvijā ir ielas bērnu. Jo izrādās, mums nemaz nav precīzas definīcijas, kas ļautu noteikt, par kuriem bērniem tad īsti ir runa. Protams, problēma pastāv neatkarīgi no tā, vai mums ir vai nav ielas bērnu definīcija, tomēr, domājot politikas dimensijā, pirmais solis uz risinājumu ir tieši ''vārda došana'' problēmai. Problēmai, kura Latvijā pastāv jau vairākus gadus un kuras vārds nav ne narkomānija, ne noziedzība, ne ubagošana, bet ielas bērni.

Oktobrī dažādu valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvji sanāca kopā, lai vienotos par kopīgu termina "ielas bērni" izpratni. Konstruktīvā diskusijā dalībnieki secināja, ka Latvijas reālo situāciju precīzāk atspoguļotu definīcija, kas ietver ne tikai uz ielas dzīvojošos bērnus, bet arī tos, kas lielāko laika daļu pavada uz ielas dažādās nodarbēs. Viņi nav zaudējuši saikni ar ģimeni un parasti atgriežas mājās pārnakšņot, tomēr uz ielas pavada vairāk laika nekā skolā vai mājās. Tādā veidā tiek uzsvērts, ka īpaši pasākumi veicami gan, lai novērstu situāciju, kad bērni dzīvo uz ielas, gan, lai samazinātu to laika daļu, kuru daudzi bērni pavada uz ielas un padarītu ielu labvēlīgāku bērniem. Vienojāmies, ka termins "ielas bērni" jāiekļauj Bērnu tiesību aizsardzības likumā un apspriedām konkrētu rīcības plānu, kā iesaistoties, gan ministriju, gan pētniecisko centru, gan nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, izstrādāt piemērots un pamatotus likuma grozījumus. Termina iekļaušanu Bērnu tiesību aizsardzības likumā jāatzīst par stratēģisku nepieciešamību. Tas ir viens no instrumentiem kā panākt, lai valsts un pašvaldības izstrādātu programmas un plānotu konkrētus pasākumus, kas vērsti uz šo bērnu grupu.

Optimisms gan vēl pāragrs, jo likuma grozījumu izstrādes parasti garais ceļš rada bažas, ka labie nodomi līdzīgi daudziem citiem var palikt ministriju labirintos. Jo izšķiroša loma ir ne vien precīzām kalkulācijām par grozījumu ietekmi uz tautsaimniecības attīstību un valsts un pašvaldību budžetu, bet arī politiķu izpratnei par problēmas risināšanas neatliekamību un labā griba to darīt. Ir cerība, ka ''vārda došana'' problēmai spēs mobilizēt papildus resursus darbam ar ielas bērniem un dos impulsu šo problēmu risināt.