Vairāki portāla lasītāji ir pievērsuši uzmanību rakstam, kas vakar publicēts portālā DELFI „Pēc kādām pazīmēm pusaudzī var atpazīt homoseksuālisma noslieces”. Raksta saturs manā skatījumā veicina neiecietību un homofobiju.

Jau raksta nosaukums, kurā minētas homoseksualitātes „noslieces”, vedina domāt, ka homoseksualitāte ir sava veida garīga slimība. Lūk, vairākas pazīmes, kuras norādītas rakstā:

1. Visu meiteņu draugs, bet kautrējas no citiem zēniem: zēni, kas vairāk draudzējas ar meitenēm un kuriem ar viņām ir, par ko runāt (rakstā minētās „meiteņu tēmas” - kosmētika un māksla), varētu būt homoseksuāli. Rakstā arī pieminēti metroseksuāļi, kļūdaini pieņemot, ka arī tā ir seksuālā orientācija, nevis uzvedības un ģērbšanās stils. Tāpat, ja zēns vairās no komunikācijas ar citiem zēniem, vecākiem nebūtu jāsatraucas par to, ka viņš ir nelaimīgs, jo, piemēram, citi zēni par viņu ņirgājas vai izslēdz – viņš vienkārši ir homoseksuāls.

2. Patīk melodiska mūzika – „Ja tomēr priekšroka ir Čaikovskim, Šērai vai "Erasure", ir pamats aizdomāties...”. Šķiet, tas par homoseksuāļiem padara visus zēnus, kas mācās Emīla Dārziņa mūzikas skolā.

3. Paaugstināts jūtīgums, kā izrādās, nav vienkārši pazīme, ka dēls ir pusaudzis, bet šaušalīga pazīme, ka viņš varētu būt homoseksuāls.

4. Izvēlīgums ēdienos – šķiet, atbilstoši Latvijā valdošajam stereotipam, vīrietim vajag daudz ēdiena un gaļas. No šī stereotipa izriet potenciālas aizdomas par homoseksualitāti, balstoties šajā jautājumā - „Varbūt viņam līdz pusdienas laikam pietiek ar augļu jogurtu?” Jau atkal kā seksuālās orientācijas veids tiek pieminēti metroseksuāļi, kuriem arī esot „paaugstināts estrogēnu līmenis”.

5. Interese par mākslu – lai gan Latvija ir „valsts, kura dzied” un valsts, kura tik ļoti lepojas ar, piemēram, operas un teātru kultūru, izrādās, tas viss balstās seksuālo minoritāšu preferencēs, kurām „tiešām ir no dabas dota smalkāka dvēsele, tāpēc māksla, mūzika, teātris viņus uzrunā daudz dziļāk un personiskāk”.

6. Ja zēns draudzējas ar citiem zēniem, kam patīk māksla un kas maz ēd, tā arī ir homoseksualitātes pazīme. Acīmredzot tas tādēļ, ka homoseksuāli cilvēki viens otru uzreiz atpazīst pēc šīm slepenajām pazīmēm un cenšas turēties kopā. Tas savukārt apgāž mītu, kuru bieži uztur homofobi un kas parasti sākas ar „man ir draugs gejs, bet...” – ja tev ir draugs gejs, tu pats esi gejs.

Pusaudža vecumā jauniešiem ir jāsastopas ar dažādiem izaicinājumiem un jūtīgāki, trauslāki jaunieši, jo īpaši zēni, var tikt biežāk pakļauti emocionālai vai fiziskai vardarbībai. Tādi raksti, kas ikvienu pazīmi, kas neatbilst „vīrišķīgam mačo” uzvedības stilam, parāda kā homoseksualitātes pazīmi, var veicināt šādu situāciju rašanos un neveicina iecietību sabiedrībā kopumā. Gribētos domāt, ka Latvija ir valsts, kurā katrs var sevi realizēt tā, kā vēlas un netikt nosodīts par to, ka nav pietiekoši (kā skatījumā?) vīrišķīgs vai sievišķīga.

Rakstā minētās pazīmes nav balstītas uzticamos, reprezentatīvos pētījumu datos, bet gan dažādos stereotipos – ka homoseksuāli zēni mazāk ēd (tā mēs nonivelējam aktuālās problēmas ar ēšanas traucējumiem jauniešu, arī zēnu vidū), ir vairāk orientēti uz mākslām, ir jūtīgāki un kautrīgāki.

Vienā no lielākajiem Latvijas portāliem nedrīkstētu parādīties ziņas, kuras balstās stereotipos un pieņēmumos, kas nav pamatoti zinātniskos pētījumos (nav atrodama neviena ticama atsauce uz to „pētījumu”, uz kuru atsaucas raksta autors). Patiesībā, pētījumi tieši pierāda pretējo – ka nav tādu vizuālu un citu pazīmju, kas varētu norādīt uz to, ka jaunietis ir homoseksuāls, ja vien neskaita acīmredzamo pazīmi – šis jaunietis izjūt interesi (emocionālu, fizisku) par sava dzimuma cilvēkiem.

Turklāt, tas, ko sabiedrībā uzskata par homoseksualitātes „īpašajām pazīmēm”, ir kulturāla pieredze. Tas, kas šķiet ‘gejs’ Ņujorkā, atšķiras no ‘geja’ Skandināvijā un tas savukārt atšķiras no ‘geja’ Turcijā. Tas, kas šķiet kopts vīrietis rozā kreklā Rīgā, kaut kur Krievijas ziemeļos pēkšņi var kļūt par‘geju’. Raksts ir orientēts uz to, lai noteiktu tieši zēnu seksuālo orientāciju – kādēļ ne meiteņu? Laikam jau tādēļ, ka te būtu grūtāk piemeklēt stereotipus.

Raksts vedina domāt par to, ka vecākiem nepieciešams agrīnā vecumā identificēt homoseksualitātes (lasīt - nenormālības?) pazīmes, lai tās ... Tiešām, jautājums ir par to, kādēļ? Lai dotos pie ģimenes ārsta, psihiatra vai radikālas kristiešu organizācijas un "ārstētu"? Vai mēģinātu pārrunu ceļā vedināt nebūt tādiem? Mūsdienās vecāki bērnu audzināšanu uztver ļoti nopietni un ikdienā sastopas ar daudziem izaicinājumiem, kuri ir tiešām aktuāli un apdraud bērna drošību un nākotnes iespējas. Vecākiem ir jāprot vērot savus bērnus, klausīties un sadzirdēt. Vai bērns ir laimīgs, vai skolā un ar vienaudžiem viss ir kārtībā? Vai bērns pietiekoši un veselīgi ēd? Vai nesmēķē, nedzer un nelieto narkotiskās vielas? Vai ir apmierinošas sekmes skolā un nav vajadzīga palīdzība? Ir tik daudz lietu, kas vecākiem ir jāvēro tā vietā, lai, balstoties kāda žurnālista stereotipos, mēģinātu identificēt homoseksualitāti.

Šeit ir dažas saites uz pētījumiem par to, vai ir iespējams identificēt homoseksuālus cilvēkus (un bērnus!) pēc ārējām pazīmēm, tāpat arī par to, kā mediji, kas rada stereotipus, rada vardarbību un neiecietību reālajā dzīvē:

1. GayStereotypes: The Use of Sexual Orientationas a Cue for Gender-Related Attributes
2. “The Coast is Queer”: Media Representations of the LGBT Community and Stereotypes’ HomophobicReinforcement
3. NO WAY MY BOYS ARE GOING TO BE LIKE THAT!” Parents’ Responses to Children’s Gender Nonconformity

Pieļauju, ka šāda raksta publicēšana ir bijusi drīzāk nejaušība, nevis likumsakarība un portāls DELFI darbojas, lai veicinātu informētu un izglītotu diskusiju, kas veicina iecietību Latvijas sabiedrībā un neveido un neuztur stereotipus. Tādēļ ceru, ka portāla redakcija radīs iespēju šo rakstu dzēst.

Informācija papildināta: Raksta publicēšanas vakarā DELFI redakcija ar mani sazinājās, lai paziņotu, ka, tā kā raksts ir saņēmis kritiku, tas tiek izņemts no portāla.