Draudzene man stāstīja par tikšanos ar kādu diplomātu, kurš Rīgā ieradies nesen un mēģina saprast, kas notiek Latvijā. Uz viņas skaidrojumiem diplomāta galvenā reakcija visas sarunas laikā bijusi pārsteiguma pilns „Really?”. Kas tieši bija ar to zvērudārzu, viņš neizpratnē tincināja, iespējams, domādams, ka mediju ziņas par to, ka tur pulcējušies Latvijas politikas smagsvari, lai lemtu par nākošo valsts prezidentu, ir joks.

Tāpat domāja arī mana māsa Dienvidāfrikā, kurai ar Skype palīdzību regulāri sniedzu politinformācijas. Tā ka daudz interesantāk ir videobildē vērot viņas gadu vecās meitiņas Selmas pirmos patstāvīgos solīšus, politinformācijas sadaļai mūsu sarunās jābūt kodolīgai, nu apmēram tā: Latvijai ir jauns prezidents, ķirurgs. Par viņu šobrīd ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir ņēmis naudu aploksnēs un ir par vienu Ķīnu. „Tu joko. Kā tas ir iespējams?!”, māsa ir neizpratnē, un aicina mani minēt dažus labus iemeslus, kāpēc viņai no saulainās (lai arī slikti pārvaldītās) Āfrikas pārcelties atpakaļ uz mūsu Ziemeļu banānu republiku ar daudz nepievilcīgāku klimatu.

Es arī labi pazīstu to neveiklo sajūtu, kad dabūju skaidroties cienījamiem ārzemniekiem, vai vienkārši saviem ārzemju draugiem, par dīvainajiem notikumiem Latvijas politikā. Neveiklu tāpēc, ka man par šiem notikumiem ir kauns, un arī tāpēc, ka es nespēju politiķu vietā argumentēt šādus vai tādus absurdus lēmumus, jo nevienam citam izņemot pašus lēmējus nepaliek skaidrs, kā tieši šie lēmumi varētu būt izdevīgi valstij un tās iedzīvotājiem. Repše savulaik Ministru kabineta pakļautībā izveidoja Nejēdzību novēršanas biroju, varbūt tagadējai valdībai noderētu Pārsteidzošo lēmumu birojs, kurš dažādās valodās skaidrotu valdības un Saeimas lēmumus starptautiskajai un vietējai sabiedrībai? Pieprasījums pēc šāda pakalpojuma būtu milzīgs ...

Nākošajā nedēļā Londonā tikšos ar divām mīļām draudzenēm, zviedrietēm, no kurām viena pašlaik strādā Balkānos, otra – Centrālajā Āfrikā. Pēdējo reizi redzējāmies martā, un viņas noteikti gribēs dzirdēt, kā tad Latvijā tagad iet un kas jauns noticis. Mans stāsts varētu būt apmēram tāds: „Atcerieties mūsu slaveno prezidenti, kas kandidēja uz ANO Ģenerālsekretāra amatu? Vasarā viņai beidzās termiņš un parlaments ievēlēja jaunu prezidentu - ārstu – par ko politiķi slepus vienojās zvērudārzā, kā to vēlāk atklāja žurnālisti. Arī mūsu valsts otra augstākā amatpersona tagad ir ārsts – anesteziologs, provinces pilsētas slimnīcas vadītājs. Tas tamdēļ, ka bijušais parlamenta spīkeris dabūja rudenī atkāpties no amata kriminālprocesa dēļ, jo tika pieķerts melos. Viņš neilgi pēc vēlēšanām valdības mājas ēdnīcā pazaudēja portfeli ar desmit (vai sešiem?) tūkstošiem dolāru skaidrā naudā, ko esot aizņēmies traktora pirkšanai. Ministru prezidents, savukārt, pārkāpjot likumu cenšas visiem spēkiem atbrīvoties no pretkorupcijas iestādes vadītāja, sagadīšanās pēc tieši tajā laikā, kad šī iestāde ministru prezidenta partijai piestāda uzrēķinu par miljons dolāru pārtēriņu priekšvēlēšanu kampaņā. Labā ziņa ir tāda, ka šis gājiens neizdevās, pateicoties brīvai presei un lielākajai pilsoniskajai aktivitātei kopš dziesmotās revolūcijas”.

Nav jau tā, ka pārsteidzošajā Latvijā notiek tikai dīvainas un sliktas lietas. Piemēram, "Stendera ziepju fabrika" ir laidusi klajā burvīgu šokolādes-kafijas biezumu skrubi, ko aizvedīšu savām draudzenēm kā dāvanu.