Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta ilgums man radīja divas praktiskas un vienu identitātes dilemmu.
Par noslēguma koncertu 33
09.07.2013. Blogā
Esmu Dziesmu un deju svētku cilvēks. Bērnībā piedalījos kā kora un sarīkojumu deju dalībniece, kā arī jutu līdz tēta vadītajam pūtēju orķestrim, un pēc vidusskolas pabeigšanas katros svētkos esmu bijusi vismaz uz gājienu un noslēguma koncertu. Šī minimālā programma bija ieplānota arī šoreiz, tikai tam nopietnus šķēršļus lika grūtības iegādāties biļeti. Kā daudzi, arī es nebiju gaidījusi, ka jau pirmajā dienā tās tiks izpārdotas, turklāt man arī nepaveicās tikt pie kādas no biļetēm, kas tika spontāni palaistas pārdošanā vēlāk. Uz šī fona kā milzīgu dāvanu uztvēru veiksmi, kas piektdienas (5.jūlija) vakarā man ļāva tikt pie savas vietas noslēguma koncertā (paldies Martai un Mārai, kura biļeti pārdeva bez uzcenojuma!). Kad biļete bija manās rokās, no prieka pat apraudājos, jo biju jau mentāli sākusi gatavoties tam, ka svētku noslēguma kulminācija būs jāķer caur televizoru.
Tātad, uz koncertu es devos aizkustināta par iespēju būt absolūti izredzēto vidū (kā arī jutu līdz un vēlēju veiksmi tiem cilvēkiem, kuri uz biļetēm cerēja vēl pie Meža parka estrādes vārtiem). Šī sajūta ir ar mani arī šodien, kad Dziesmu svētki turpina atbalsoties sarunās, medijos, sociālajos tīklos, kur daudzi dalās ar saviem ‘greatest hits’ video un foto formātos.
Priecājos kopā ar dalībniekiem, organizatoriem un skatītājiem. Augsti vērtēju koncerta programmu, kurā, manuprāt, tikai viens skaņdarbs (Līgo – Jāņu nakts mistērija) nebija izdevies, jo izrādījās pārāk sarežģīts, lai viens diriģents spētu vienotā ritmā noturēt gan mūziķus, gan dziedātājus. Visā kopumā koncerts bija lielisks, tāpēc liels paldies visiem, kas šo brīnumu veidoja!
Bet ir viens „BET”, ko vēlos izteikt kā savu pienesumu diskusijām, ar cerību, ka Dziesmu svētku organizatoriem tas noderēs. Runa ir par koncerta ilgumu.
Neesmu no tiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, kuru uzmanības noturība (attention span) jauno tehnoloģiju ietekmē ir radījusi nespēju kādai tēmai veltīt vairāk nekā stundu laika. Taču oficiālā, koncerta programmā ierakstītā daļa, noslēdzās plkst. 1:20, tātad koncerts ilga gandrīz 6 ar pusi stundas. Tas man radīja sekojošas dilemmas:
• Praktiskā dilemma Nr.1: Skaidrs, ka tiem, kuri vēlējās svētkus paildzināt vēl arī ar līdzdalību sadziedāšanās noslēguma koncerts noslēdzās daudz vēlāk nekā plkst. 1:20. Bet arī man nākamā darba diena bija visai smaga pārāk īsā miega dēļ, un es zinu cilvēkus, kuri bija spiesti svētkus saīsināt – doties prom ātrāk, jo nākamā bija darba diena. Saprotu, ka koncertu paildzināja atkārtojumi, sveicieni autoriem un diriģentiem, varbūt vēl kādi skatītājam nezināmi faktori, jo plānots bija koncerts uz aptuveni 5 stundām. Bet tad jāvaicā, vai koncerta programmas veidotāji šajās stundās bija ieplānojuši laiku vismaz 5 dziesmu atkārtojumiem, kā arī laiku, kas vajadzīgs tūkstošu dalībnieku pārkārtošanās? Vai varbūt programmas ilgums bija saistīts ar cerību jau šajos svētkos likumdošanā ieviest tiesības arī skatītājiem pēc-svētku dienā paņemt brīvdienu, to atstrādājot citreiz, un koncerta programmu vairs nevarēja saīsināt tad, kad šīs tiesības izdevās izcīnīt tikai dalībniekiem?
• Praktiskā dilemma Nr. 2: Uzpildīties vai nē, tāds ir jautājums. Viens no iemesliem, kāpēc koncertu tik ilgi bija grūti izturēt bija fakts, ka es visu koncertu paliku savā vietā, jo es nevaru iet ēst, kad dziesmu dzied, pūš vai dejo. Pēc novērojumiem zinu, ka daudzi skatītāji ‘uzpildās’ posmos, kad viņuprāt ir mazāk saistošs repertuārs vai izpildītāji. Bet es nevaru diskriminēt kādus dziedātājus, dejotājus vai pūtējus, jo viņi visi ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai sagatavotos priekšnesumam, kas tobrīd tiek nodots skatītāju vērtēšanai un līdzdalībai.
Varbūt es pārāk nopietni šim pieeju, un man vajadzēja pārkāpt pāri šim principam, bet es nevarēju, varbūt arī tāpēc, ka piekrītu Ziedoņa vārdiem – bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Koncerta ilgums lika uzsākt iekšēju diskusiju „izdzīvošana (ēšana) vs. izbaudīšana (neēšana)”, kas beidzās ar otro variantu, tāpēc nonācu pie mirkļa, kad saskaitīju vēl gaidāmo dziesmu skaitu, jo palika grūti izturēt. Atzīšos, ka neliels kreņķis bija atklājums, ka koncerta programmas noslēguma lappusē ir aprakstīti 8 nevis 7 priekšnesumi („Līgo saule vakarā” un „Augu nakti” tekstā salikušies vienotā sadaļā). Atzīšos, ka skaļi noteicu „Nekāda atkārtošana!”, kad daļa dalībnieku sauca „Atkārtot!” pēc kādas Līgo bloka dziesmas. Un mājupceļā ar pēdējiem spēkiem un maz prieka piedziedāju tautas dziesmām tramvajā, kurā dziedāja absolūtais mazākums. Jo ne tikai manas neuzpildītās baterijas bija nosēdušās (kad kāda kundze lūdza sēdvietu, viena pasažiere (skatītāja) teica, ka viņai sāp kājas no stāvēšanas, kamēr otra (dalībniece) atzinās nogurumā, kas bija acīmredzams arī viņas nevēlēšanās izrādīt pretimnākšanu).
• Identitātes dilemma. Iepriekšējo faktoru rezultātā nonācu pie pārdomām par savu izvēlēto latvietes identitāti, ko pastiprināja arī dažu paziņu neizpratne – kā es atļaujos ‘kasīties’, kad tik daudziem nebija iespējas būt noslēguma koncertā, un ko es kasos, jo es varēju izvēlēties uz koncertu neiet. Šo neizpratni es izprotu, un tāpēc arī jūtos vainīga par to, ka man ir šāds kreņķis – viedoklis, ka noslēguma koncerts bija pārāk garš. Bet ko tas nozīmē? Ka neesmu pietiekami latviska? Ka nespēju novērtēt kultūras mantojumu un tā attīstību? Ka manas baterijas nepietiekami uzpildās no koncertā sniegtajām emocijām?
Vai tas bija koncerta organizatoru mērķis – pārbaudīt izturību un testēt identitātes spēku?
Mans lūgums svētku organizatoriem – izvērtēt iespēju noslēguma koncertu veidot kompaktāku, lai skatītāji varētu izbaudīt visu koncertu un nākamajā dienā strādāt, lai koncertu varētu izturēt, paēdot pirms dziesmām, un lai prieks par svētkiem ir netraucēts.
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
Komentāri (33) secība: augoša / dilstoša
Es biju no visa apskurbusi,pusēdusi,negulējusi.Piekrītu-koncerts par garu, varēja neatkārtot dziesmas, bet autoriem tomēr šī parādīšanās uz skatuves ir mūža svētība. Varētu Dziesmu svētku gadā visa Latvija jūlijā iet atvaļinājumā.
visa Latvija... stipram vairumam iedzīvotāju DZ SV neinteresē : (
Nav jārunā par ierakumiem, bet jaukākām pasaulīgākām lietām. Salīdzinājumam kaut vai Wimbledonas tenisa turnīrs-garš,līdz pat sešām stundām un viss kārtībā. Un tas , ka nevaru ēst,kad dzied-brīnišķīgi-visumā ēdam par daudz.
Brīnišķīgi ir tad, kad var ēst, ja to gribas, un var arī neēst - ja to negribas.
Domāju, ka tam, ko tūdaļ teikšu piekritīs ikviens dziesmu un deju svētku dalībnieks. Piebilde, vairāk gan runāšu par dziedātājiem, jo pats svētkos arī dziedāju.
1. Man svētki šķita pārāk īsi un pārāk saspringti. Starp mēģinājumiem bija ļoti maz laika, kā rezultātā atpūsties nebija iespējams. Piebilde, biju uz visiem mēģinājumiem.
2. Divi ģenerālmēģinājumi tautas tērpos 100% nebija vajadzīgi - cilvēki Mežaparka estrādes rīta saulītē krita (ģība) viens pēc otra. Arī pašam bija pagrūti izturēt ik pa laikam nāca reiboņi, bet..... paveicās - nenoģību :D
3. No abiem iepriekšējiem punktiem izriet nākamais sakāmais. Manuprāt Dziesmu un Deju svētkiem ir jābūt svētkiem ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem dalībniekiem. Teikšu atklāti, svētku sajūta mani pārņēma tikai noslēguma koncertā un man tas ir ļoti žēl. Gluži vienkārša iemesla dēļ - kājas stāvot estrādē bija atteikušās un nenormāli sāpēja... vai tiešām kādam tas ir vajadzīgs?
Protams, ir vēl daudz ko teikt. Gana daudz arī pozitīvās lietas. Katrā ziņā no sirds vēlētos, lai nākamajos Dziesmu un Deju svētkos būtu padomāts arī par dalībnieku pašsajūtu.
Te interesants dalībnieka viedoklis (http://zieduklepis.blogspot.com/) un ierosinājums svētku repertuāra veidošanā iesaistīt arī sabiedrību. Varbūt sabiedriskajiem medijiem jāveido šovs, kurā iepazīstinātu ar dziesmām un ļautu balsot, un šo sabiedrisko apspriedi ņemtu vērā profesionāļu diskusijās?
Ar šo jābūt ļoti uzmanīgam, jo tauta vienmēr vilks uz šlāgeri un jautrām, mīļam melodijām. Piemēŗam brīnišķo Gaismas pili īsti nelūdza atkārtot, kamēr dažas citas, par ko nācās brīnīties, lūdza. Lai cik neiedomājami tas neizklausītos, profesionāļi, kas diendienā strādā ar kora mūziku, neizbēgami domā par to, lai visi būtu laimīgi, bet programma tomēr turētos kādos kvalitātes vai teiksim muzikālā līmeņa rāmjos. Pēdējo es īstenībā nezinu, vienkārši pats izdomāju.
Biju gan uz sestdienas koncertu gan svētdienas noslēguma koncertu.
Svētdienas koncerts un sadziedāšanās līdz rītam bija iespējams mans šī gada labākais notikums. Darbā gan bija grūti gan pirmdien, gan arī otrdien..
Domāju ir lieki satraukties par performētāju jūtām.
Galvenais nestaigāt apkārt dziesmas laikā, bet starplaikos.
Mani visvairāk nokaitināja apkārtējo pļāpāšana..
Interesants viedoklis. Man pašai, kā dalībniecei, koncerts likās par garu. Uziešanas/noiešanas kavēja laiku, kā arī bija vienkārši par daudz dziesmu. Varēja vairāk apvienot, ka pūtēji spēlē pavadījumu, dejotāji dejo un dziedātāji dzied.
Lai gan jāpiekrīt,kas tas nav vienkārši koncerts, bet gan liela sadziedāšanās,kur reizi piecos gados tiek izdziedātas dziesmas, atjaunots iekšējais lepnums.
Domāju,ka tikai svētīgi organizētajiem būtu atvērt kādu aptauju,lai septembrī,kad viņi nāks klajā ar svētku kopsavilkumu, būtu dzirdami arī ieteikumi un viedokļi no mirstīgajiem, lai nākamie svētki būtu tikai vēl un vēl skaistāki! Noteikti ir daudz aspekti,par kuriem "augšas" cilvēki nevar aizdomāties.
Neizskatās, ka dalībnieki, ap pusdiviem naktī dziedot (un atkārtojot) pēdējo dziesmu, būtu pārguruši :) http://www.youtube.com/watch?v=xsHOYpwqqFg
Kur īsti problēma? Tak neej uz koncertu ar domu, ka pēc stundas būs cauri. Tad paēd kārtīgi jau laikus.
Aicinu uz kvalitatīvu diskusiju, kurā neviens neuzskata, ka kāda viedoklis ir pareizais, un tāpēc citi ir 'jānoliek pie vietas'. Paldies!
Kas tieši no "paēd kārtīgi jau laikus" nebija saprotams un/vai nekvalitatīvs?
Manuprāt dziesmusvētki nav koncerts.Tiem ir dažas reliģiskas mistērijas pazīmes.Tur piedalās tikai tie,kas šajās darbībās rod garīgu piepildījumu.Ne tikai dziesmusvētku laikā,bet arī piecus gadus gatavojoties tiem.Tā ir kalpošana kādam vārdā nenosauktam dievam.Tāpēc arī gatavojoties notiek gan dziedātāju,gan dejotāju,gan muzikantu,diriģentu un visādas citādas atlases.Un mums pierastais līgo izrādās mirušajā lībiešu valodā-''lai top''.
Paldies par komentāru! Tad Jums šķiet, ka es (un citi līdzīgi domājošie) krītam ārā no šīs 'reliģiskās' kustības, ja jau nevaram izturēt? Identitātes dilemmas jautājums.
Interesanti būtu saprast, cik gari bijuši iepriekšējo svētku noslēguma koncerti. Ja šis nav garākais, kurā esmu piedalījusies, tad tiešām būs jāpārdomā sava pārliecība, ka esmu Dziesmu svētku cilvēks.
atlasa kulta dalībniekus vārdā nenosauktam dievam??? :) Bet dažs labs svētku virsrežisors laikam tā arī domāja, ka viņa mērķis ir atsijāt mazticīgos.
Piekrītu un priecājos, ka pati atzīsti, ka nepareizi dari, sūdzoties, jo liela daļa cilvēku, tajā skaitā es būtu gatavi kaut kājās stāvēt, neēst un nedzert visas stundas, ja tik būtu iespēja koncertu apmeklēt.
uzsverot svētku sajūtu un izcilību daudzos aspektos, manuprāt, ir pareizi lūgt izvērtēt koncerta trūkumus gan no dalībnieku, gan skatītāju viedokļa un lūgt tos novērst nākotnes koncertu vārdā. Sēžot pie televizora daudz kas izskatās savādāk. Es gan nestāvēju, bet neēdu un, tā kā ūdens pudelīti pieprasīja izmest pie ieejas, arī nedzēru, jo rindas būtu "nozagušas" koncertu. Mājās biju 3 naktī, bet nākamajā dienā darbā bija jābūt plkst.8... Ne jau visi darbadienu var kaut kā nebūt.
Man žēl, ka Jums nepaveicās kā man un netikāt uz koncertu klātienē. Jācer, ka uz nākamajiem svētkiem būs atrasts risinājums, kā ļaut tos izbaudīt visiem gribētājiem.
Es izsaku savu viedokli ne tāpēc, ka es nenovērtēju padarīto, bet gan tāpēc, lai palīdzētu domāt, kā varētu darīt vēl labāk.
Biju uz sestdienas rīta ģenerālmēģinājumu, kurš ilga 5 stundas un 20 minūtes. Biļetes uz šo koncertu par 1 un 3 Ls varēja iegādāties bez rindas kases teltī pie ieejas vārtiem. Plkst. 7 no rīta mājās speciāli paskatījos internetā, ka visas biļetes vēl nav izpārdotas. Bija vairāk nekā 1000 brīvu vietu.
Tālākajās rindās sēdošie parasti vairāk atļaujas pārvietoties, ko arī pēc 1,5 st. ilgas sēdēšanas biļetē norādītajā vietā darīju. Iespējams, ka daudzi, tāpat kā es, Mežaparkā bija ieradušies pat bez rīta kafijas, un vēlēšanās kaut ko iekost, manuprāt, ir pilnīgi normāla. Taču rindas izstāvēšana arī prasīja laiku, un kāda daļa dziesmu un deju palika neizbaudītas. Vēlējos, lai arī desiņēstuvē būtu lielais ekrāns!
Pēcpusdienā Doma laukumā skatījos pūtēju orķestru priekšnesumus. Bet tikai nelielu daļu.
Deju lielkoncertu skatījos TV. Agrāk daudzus koncertus esmu skatījusies klātienē, bet domāju, ka TV skatītāji neko daudz nezaudē - kaut vai skaisto deju rakstu dēļ.
Svētdienas gājiens. No pieredzes zinot, ka tie mēdz ieilgt, sākumu mierīgi skatījos pa TV, rēķinādama, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai paspētu aizbraukt uz ārzemju kolektīvu un Rīgas gājienu, kuriem pēc programmas vajadzēja doties ceļā plkst. 13. un 13.15. Centrā ierados laikā, bet vēl nebija izgājusi ne Kurzeme, ne Zemgale, ne Latgale! Kas tur Vecrīgā notiek, ka grupas nevar startēt laicīgi?
Noslēguma koncertu plānoju skatīties mājās pa TV, bet tā, ka laiks bija labs un vispār jau biju daudz ko redzējusi, nolēmu "vienkārši tāpat" aizbraukt uz Mežaparku. Šoreiz braucu nevis ar 11. tramvaju, kuri no Merķeļa un Kr. Barona ielas rajona izbrauca pārpildīti, bet ar 3a trolejbusu, kas bija daudz tukšāks. Vēl tukšāki bija daudzie 9. autobusi, kuru galamērķis arī ir Mežaparks, un 2.;11. un 24. autobuss, kas brauc gar Mežaparku pa Viestura prospektu.
20 minūtes pirms sākuma likās, ka puse tautas vēl ir ārpus žoga - tik daudz cilvēku stāvēja rindās pie vārtiem. Daudzi svētku dalībnieki ar akreditācijas kartēm stāvēja "parasto" skatītāju rindās, bet vairāki skatītāji ar biļetēm gribēja tikt iekšā pa dalībnieku vārtiem. No pēdējiem vairums saprata, ka jāiet ap sūri apkārt, bet bija arī tādi (piemēram, vecākas kundzītes ar puķu vainadziņiem galvās - ārzemju latvietes(?) ), kas nesaprata, kāpēc netiek ielaistas, ja dzeltenās biļetes viņām ir...
Rindas pie vārtiem samazinājās apmēram 20 minūtes pēc koncerta sākuma. Saruka arī biļešu pircēju pulciņš ar plakātiņiem – laiku pa laikam kāds kaut ko dabūja. Citi, nemaz nepūloties nomedīt liekās biļetītes, ērti bija iekārtojušies uz kalniņos, no kuriem varēja redzēt pat daļu skatuves. Man tomēr liekas, ka pa TV skatīties būtu krietni ērtāk. Bet ja nu arī ārpusē būtu kāds lielais ekrāns? Jautājums, kur tieši, jo pa Ostas prospektu brauc arī operatīvais transports. Ieteikums: uzstādīt ekrānu desiņēstuvē tā, lai to redz gan iekšpusē sēdošie, gan ārpusē palikušie.
Velonovietnes reklāmās kaut kā nemanīju informāciju, ka par šo pakalpojumu jāmaksā atsevišķi 1 ls. To izlasīju tikai informācijā pie Zaļā teātra vārtiem. Nezinu, vai šis lats, vai attālums no estrādes bija šķērslis, bet ļoti daudzi savus riteņus bija atstājuši pie estrādes žoga.
Koncerta otro pusi skatījos mājās datora ekrānā, vienu maliņu atvēlot arī tviterim, kur viss notiekošais tika ļoti operatīvi apspriests. Un atcerējos, ka pirms pieciem gadiem biju Mežaparkā līdz kādiem četriem rītā. Ko var zināt, varbūt pēc pieciem gadiem tur būšu atkal. Bet priekšā vēl skolēnu Dziesmu un deju svētki.
Paldies visiem dalībniekiem un organizatoriem par sagādātajiem svētkiem, bet bez autores minētā gribētu piebilst, ka radās tāda nepatīkama sajūta par to, ka pārtiku un dzērienus ienest bija aizliegts, bet bērni prasīja ēst jau pēc neilga brīža ( lai gan kārtīgi paēdām pirms koncerta, bet bērni ir bērni), tad nācās stāvēt garās rindās un kavēt koncertu, kā arī atstāt neadekvātas naudas summas dažu tirgotāju bodītēs, kur pietam no piedāvātā klāsta nevarēju bērniem piemeklēt neko piemērotu, jo piedāvājumā bija čipsi, maizītes ar gaļu (bērns neēd gaļu), viss pārējais bija izpirkts. Aicinātu nākošajos svētkos padomāt vismaz par ģimenēm ar bērniem un atļaut katram ienest ūdens pudelīti un kādas nelielas uzkodas. Paldies!
Paldies par ilgi gaidītajiem un izbaudītajiem patiesi Latvijas galvenajiem svētkiem!
Ieteikumi 2018.gadam:
1.Sabraucam Rīgā Sestdien.
2.Mēģinājumi, katra kolektīva/-u grupas atsevišķi koncerti Bastejā, Bolderājā, Vecāķos, Ķengaragā - 100% visiem. Viesu kolektīviem - vismaz dalība 3 tādos koncertos.
3. Visi mēģinājumi, vairāki saieta nami, ģenerālmēģinājumi noslēdzas ceturtdien.
4.Piektdiena: 17:00 sākas gājiens - turpinās līdz 01.00-02.00.
5.Sestdiena: rīta puse brīva, atpūtai. 15:00 sākas Noslēguma koncerts Mežaparkā - cik stundas vien vajag. Bet noteikti - ik pēc 90 minūtēm: 30 minūšu pārtraukums. Tad jau ap 21-22 var sākt sadziedāties - cik vien ilgi tīk - lidz 23. 24. 01 ....06, 08, 10.00 utt.t.
6.Svētdienā no 13:00- piemēram Vērmanī, Bastejā, Esplanādē, Grīziņkalnā, Ziedoņdārzā - vienā , kādā no tiem: Atskaņu saieta nams dalībniekiem un skat';itājiem - visiem - tikšanās, atmiņas, sajūtas, foto, video, emocijas, kāda estrādīte atkal sadziedāšanās un tā līdz kādiem 19:00 vakarā.
Domāju. ka neesmu vēl traks palicis - 5 gados jau var daudz ko padarīt, aiciniet arī mani palīdzēt visu to dabūt gatavu.
(m68@inbox.lv)
es arī diskusijā par brīvdienas piešķiršanu iedomājos, kāpēc nevar taisīt noslēgumu 6dien, visiem vienkāršāk! es par!
Lūdzu, neaizskart Dievu Mijkrēsli :) Ir ļaužu grupa, kas to vēro aizturētu elpu un ne reizi vien...
Bet piekrītu, ka plānojot ir jāņem vērā koncerta garums (+ kādu rezervi atkārtošanai, ko pārkāpjot atkārtošanu var ierobežot). Visas dziesmas tāpat nav iespējams iekļaut, un ieplānot, ka maziem bērniem jābūt uz skatuves vienos naktī varbūt nav prātīgi (nemaz neņemot vērā, ka viņiem jau vēl bija jātiek līdz mājām pēc koncerta).
Atvainojos :) Man kā šī stāsta pielūdzējai Kairiša hipiji tomēr nelikās veiksmīga metafora, bet tas, protams, ir subjektīvi.
Par spīti visai acīmredzemajām neērtībām, es domāju, ka nevajadzētu aizrauties ar svētku koncerta padarīšanu kompaktāku, jo atkārtojumi, koru un diriģentu sveikšana ir ļoti svarīga svētku sastāvdaļa, kuru steidzināt vai aizliegt laika trūkuma dēļ šķiet kaut kā neētiski, manuprāt, ievērojami neētiskāk kā ēst vai dzert koncerta laikā. Šķiet bija vieni svētki (iespējams skolēnu), kuru izskaņā Katrīna Pasternaka ar mikrafona palīdzību itin vieglu roku visu izbeidza, lai koncerts iekļautos laikā, tas izskatījās visai neglīti, un, manuprāt, koncerts un svētku sajūta no tā cieta.
Ja jautātu man, es teiktu, ka rīkot šāda mēroga pasākumus, kad nākamajā dienā ir darba diena ir konceptuāla kļūda, risinājums varētu tikt rasts gan rīkojot koncertu piektdienā vai sestdienā, vai reizi piecos gados atrodot vienu vai pāris brīvu dienu.
Es nemēģināju ieteikt īsināt koncertu, atņemot laiku atkārtojumiem, diriģentu, solistu, autoru, organizatoru sumināšanai! Es iesaku pārdomāt dziesmu skaitu, kas iekļauts oficiālajā programmā, lai tā nebūtu pārāk gara, ka daudziem (bet ne visiem!) ir grūti izturēt un grūti izbaudīt!
Koncerts sestdien (nevis svētdien) izklausās kā loģisks ieteikums.
Rodas sajūta, ka Dziesmu svētki ir kā svētā govs par kuru saturu, garumu, ērtībām un radītajām sajūtām diskutēt ir Tabu. Rodas jautājums - vai tiešām šis ir TĀDS latviskās identitātes pasākums? Tad jau varam arī sagaidīt, ka drīz koncerta teritorijā neielaidīs bez pastalām un tautas tērpa. Un organizatoriskie jauninājumi (lasīt ierobežojumi) tiešām atgādināja tādu liberālu neofašismu...
Ļoti piekrītu. Turklāt varu minēt arī to, ka arī dalībniekiem šie Svētki bija īstens pārbaudījums: jo par iespēju vismaz kaut ko ieēst un iedzert kafiju, lai uzpildītu baterijas, kas pēc jo īpaši piektdienas smagajiem dienas un vakara koncertiem bija pamatīgi iztukšotas, bija jākonkurē ar pārējiem desmitiem tūkstošu skatītāju un dalībnieku. Pasaku godīgi, man mēģinājumos un arī koncertos gluži vienkārši gribējās ēst. Saprotu, ka resursi ir ierobežoti un bezmaksas vakariņas nodrošināt ir sarežģīti, tāpēc gribētos nākamajiem svētkiem ieteikt domāt ne tikai par jaunu estrādi, bet arī plašākām iespējām dalībniekiem nopirkt ēdamo un dzeramo, lai koncertam pietiek spēka.
Man liekas, ka vainas apziņa nevietā.:) Iespējams, tieši dēļ tā garuma bija pāris vietas, kad pieprasītais - atkārtot tika ignorēts un radīja sajūtu - ejam fiksi tālāk. Nebiju uz vietas, bet tie, kas bija saka, ka pārkārtošanos laikā, pārvietoties bija gandrīz neiespējami. Un vēl bez uzpildīšanās jau ir arī citas lietas, kas īpaši vecākiem ļaudīm vai bērniem ir tikpat nepieciešamas vai pat vairāk.:)
Jā, beigās bija sajūta, ka fiksi jāpabeidz, un nav laika atkārtojumiem un citām 'atkāpēm'. Visspilgtāk to parādīja 'frustrācija' par spontāno vilni pirms Līgo - Jāņu nakts mistērijas. Virsdiriģents šķita dusmīgs par šādu koncerta paildzinājumu un nedisciplinētību.
Par vecāka gada gājumu cilvēku un ģimenēm ar bērniem vajadzībām - piekrītu! Būtu ļoti vērtīgi dzirdēt arī šīs atziņas.
Man tomēr sanāk nevis sešarpus, bet 5h20min - diezgan tuvu plānotajam. Turklāt pārkārtošanās laikā (ja nemaldos, tādas bija trīs) taču dziesmas dziedātas netika, un visiem, kuri to vēlējās, bija iespēja aiziet paēst un atnākt atpakaļ. Ņemot vērā, ka iespēja gan pastaigāt gan paēst bija, 5 stundas man nebūt nešķita par ilgu, un vismaz man emocionālais aspekts bija pietiekami saistošs, lai nebūtu problēmu nosēdēt (salīdzinājumā ar, piemēram, mokošo Dievu Mijkrēsli).
p.s. spriežot pēc tā, ka sadziedāšanās beigusies 6.15, sliecos domāt, ka koncerta ilgums nebija nozīmīgs šķērslis ne dalībniekiem, ne entuziastiem.
Paldies par komentāru! Es tikai dalījos ar savu viedokli par - kā sākumā uzsvēru - visādā ziņā lielisko koncertu, necenšoties pateikt, ka citu viedokļu par tēmu nav un nevar būt. Tāpat arī necentos sniegt analīzi pēc pētījuma, kas veikts ar dažādām metodēm (ne tikai personiskiem novērojumiem, bet arī citu viedokļu apkopošanas caur medijiem un intervijām). Šis ir mans viedoklis un pienesums diskusijās. Koncerts sākās plkst. 19:00, beidzās plkst. 1:20. Man sanāk 6 stundas un 20 minūtes.