Šodien Eiropas Parlamentā notika vēsturisks balsojums – tika ievēlēts jaunais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers. Tas, manuprāt, dod pamatu priecāties ikvienam aktīvam Eiropas Savienības (ES) pilsonim.

Ne Junkera uzskatu vai pieredzes dēļ, jo te noteikti pastāv viedokļu daudzveidība. Ne tāpēc, ka viņš saņēmis neapstrīdamu ES pilsoņu vairākuma mandātu, jo arī te pastāv vismaz divi viedokļi. Bet gan tāpēc, ka ES līderi ir turējuši solījumu pieņemt lēmumu caurskatāmi.

Pirmo reizi Eiropas Komisijas vadītāja vēlēšanas notika saskaņā ar jauno ES pamatlīgumu jeb Lisabonas līgumu. Tas nosaka, ka ES valstu un valdību vadītāji (Eiropadome) piedāvā ES pilsoņu pārstāvjiem (Eiropas Parlamentam) kandidātu ES valdības (Eiropas Komisijas) vadītājam, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, un kandidāts jāievēl ar ES pilsoņu pārstāvju (EP deputātu) balsu vairākumu.

Pirmo reizi visas lielākās Eiropas politiskās partijas arī nominēja savus kandidātus Eiropas Komisijas vadītāja amatam, tāpēc šoreiz vēlēšanas bija ne tikai izvēle par labu savam pārstāvim Eiropas Parlamentā, bet arī – pastarpināti – izvēle par labu noteiktam kandidātam uz Eiropas Komisijas vadītāja posteni. Tāpēc arī tika rīkotas tā sauktās prezidentu jeb Komisijas vadītāju kandidātu priekšvēlēšanu debates, kurās ES pilsoņi varēja vērtēt kandidātu viedokļus, kandidātu piedāvājumu ES darbiem nākamajiem 5 gadiem un kandidātu atbilstību panākt šo darbu izpildi.

Uzsverot šo vēlēšanu īpašo raksturu, Eiropas Parlamenta sauklis, aicinot ES pilsoņus balsot bija – šoreiz ir citādāk (this time it’s different). Taču šim solījumam līdz šai dienai trūka pierādījumu. Vēl jo vairāk – sarunas ar ES lietu ekspertiem, kā arī mediju atspoguļojums par ES līderu viedokļiem lika uztraukties, ka iznākums varētu būt citādāks. Bija baumas, ka Komisijas vadītāja amatam netiks izvirzīts neviens no vadošajiem (lielāko atbalstu EP vēlēšanās saņēmušajiem) kandidātiem, bet kāds kompromisa variants, kurš nebūs piedalījies priekšvēlēšanu kampaņā.

Tas nozīmētu, ka ES pilsoņi būtu aptīti ap pirkstu – solīja, ka šoreiz būs citādāk, bet izrādās, ka tomēr nē.

Par laimi, baumas nepiepildījās.

Tuvāko nedēļu laikā gaidāma Komisāru, Eiropadomes priekšsēdētāja un ES ārlietu ministra (ES augstā pārstāvja ārlietās) izvēle. Ceru, ka diskusijas par šo amatu kandidātiem arī būs caurskatāmas un saturīgas.