Zolitūdes traģēdija ir atmodinājusi Latvijas sabiedrību no miega. Kā pēc melnas nakts rīta saulē ļoti skaidri redzami kļuvuši neatliekamie darbi, ko ikviens Latvijas iedzīvotājs un Latvijas piederīgais var darīt, lai pieminētu traģēdijā bojā gājušos, kā arī cietušo un viņu tuvinieku un glābšanas darbos iesaistīto ciešanas un pārdzīvojumus.
Par būtisko 11
28.11.2013. Blogā
Šajā blogā iezīmēšu, manuprāt, būtiskāko, ko mēs vairs nevaram atļauties nedarīt, jo tad mēs nesalabosim tos sistemātiskos brāķus, kas radīja apstākļus Zolitūdes traģēdijas iespējamībai.
1. Atbildīgi jāizvēlas politiķi, tādējādi izveidojot Saeimu, valdību un pašvaldības, kurās ievēlēto vairākums vēlētos un būtu spējīgs pieņemt lēmumus sabiedrības ilgtermiņa interesēs, nevis primāri vadītos pēc politiskā tirgus apsvērumiem vai šaurām biznesa interesēm, vai vienkārši nodarbojas ar populismu, turoties pie siltiem krēsliem pēc ievēlēšanas, pateicoties dārgām reklāmas kampaņām. Politisko partiju programmas uz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014.gada rudenī nedrīkst būt daiļliteratūras sacerējumi noteiktajā formātā (4000 zīmēs) vai formalitāte. Tām jābūt priekšvēlēšanu kampaņas galvenajam elementam, ļaujot politiķiem piedāvāt savu redzējumu par būtiskākajiem darbiem, lai salabotu sistemātiskos brāķus un nodrošinātu sabiedrības attīstību, kas ievēlēšanas gadījumā arī būs darba uzdevumi vēlētāju pārstāvju darba līgumā ar vēlētājiem.
2. Jāinvestē zināšanās un jāizmanto pētījumi par būtiskākajām problēmām un sistemātiskajiem brāķiem, kas kavē sabiedrības attīstību vai apdraud tās drošību (piemēram, lielākā daļa 2003.gadā veiktā pētījuma secinājumi un priekšlikumi, lai mazinātu korupcijas riskus būvatļaujas izsniegšanas procesā, joprojām ir ignorēti). Mums ir jārada un jāizmanto pētījumos balstīti priekšlikumi, kā uzlabot rīcībpolitiku, likumdošanu vai tās īstenošanu, analizējot citu valstu pieredzes un to, vai citur ieviestie risinājumi ir derīgi arī Latvijai. Mums ir jāinvestē pētījumos un priekšlikumu ietekmes izvērtējumos pēc būtības, ne ķeksīša (ailītes aizpildīšanai likumdošanas anotācijā), izvirzot pētniecības iepirkumos nepamatoti augstas kvalitātes prasības pret nepamatoti zemu atlīdzību vai neiespējamiem izpildes termiņiem.
3. Jāinvestē ierēdņos, kuri tad (pateicoties pietiekamām apmācībām un atlīdzībai) būtu spējīgi un motivēti izstrādāt un īstenot priekšlikumus, balstoties uz pētījumu rezultātiem un spētu redzēt priekšlikumu īstenošanas ietekmi uz citām jomām. Piemēram, tad nebūtu iespējama situācija, ka aptuveni 17 tūkstoši Latvijas pilsoņu ir atteikušies no parlamenta vēlēšanu tiesībām, jo viņi – nezinot par savas izvēles sekām - atteikušies no pases par labu elektroniskajām identitātes kartēm kā galveno personas apliecinošo dokumentu.
4. Jāsamazina rīcībpolitikas un likumdošanas izmaiņu biežums, jo tas noved pie haosa ne tikai konkrētajā sfērā, bet arī sabiedrībā (piemēram, Būvniecības likuma grozījumi, kas Saeimā tika pieņemti šī gada pavasarī un pēc tam atcelti jau mēnesi vēlāk, vai Imigrācijas likums, kura grozījumus Prezidents atgrieza Saeimai). Tas arī rada bezatbildību, jo lēmumu pieņemšana notiek vidē, kurā tiek sagaidīts vai cerēts, ka lēmumi ilgi nepaliks spēkā vai, ja nu gadīsies brāķis, tad to ātri varēs salabot. Bet šādā procesā tiek izšķērdēti iesaistīto institūciju, pilsoniskās sabiedrības, mediju un sabiedrības resursi - laiks un enerģija, ko mēs varētu ieguldīt būtisku darbu darīšanā. Tāpēc jaunas rīcībpolitikas un likumdošanas vai esošās rīcībpolitikas un likumdošanas grozījumu pamatā jābūt pētījumu rezultātos balstītiem priekšlikumiem. Tāpēc jānosaka termiņi, kad noteiktās likumdošanas vai rīcībpolitikas ietekme tiks izvērtēta, balstoties uz pētījumiem, nepieciešamības gadījumā veicot grozījumus.
5. Jāinvestē pilsoniskajā sabiedrībā, kas nepieciešama kā līdzsvars lēmumu pieņemšanas un īstenošanas uzraudzības procesā, ja nu dažādu iemeslu dēļ politiķi un ierēdņi nespēj vai nevēlas pieņemt vai īstenot lēmumus sabiedrības ilgtermiņa interešu vārdā (arī, ja vēlēšanu programmās vai valdības rīcības plānos vai citos rīcībpolitikas dokumentos tas ticis solīts). Tāpēc nepieciešams caurskatāms un strukturāls atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai, nevis finansējuma dalīšana savējiem pa sānu durvīm (kā 2014.gada budžetā iezīmētās kvotas) vai prasība, lai pilsoniskā sabiedrība lēmumu pieņemšanā piedalās uz brīvprātīgā darba principiem vai, izmantojot ES vai citu finansiālu atbalstu.
6. Jāpārdomā, vai jau šodien, nākamnedēļ vai nākamajā gadā mūsu organizācijas, uzņēmumi un institūcijas neplāno darīt ko nebūtisku, nodarbinot sevi ar galvenokārt tikai sev interesanto, nevis tiešām risināt sabiedrības attīstībai svarīgus jautājumus. Nav runa par neadekvātām prasībām visu uzmanību veltīt tikai tam, kas pierādāmi tieši saistīts ar Zolitūdes traģēdijas cēloņu izskaušanu vai fokusu tikai uz primārajām sabiedrības vajadzībām (fizioloģiskās un drošības vajadzības), bet gan par veselīgu revīziju, uzdodot sev jautājumu, ko no plānotā tiešām nepieciešams darīt sabiedrības attīstībai būtisku jautājumu risināšanā? Ja nepieciešams, jāmaina pirms traģēdijas tapušie organizācijas, uzņēmumu vai institūciju dokumenti un plānotais budžets.
7. Jāpieprasa sabiedriskajiem medijiem turēt fokusu uz būtisko – kvalitatīvu saturu par sabiedrības attīstībai svarīgiem jautājumiem, nevis ētera piepildīšanu ar nesvarīgo (piemēram, vakardienas LTV Sastrēguma stundā par politisko atbildību uzspiežot fokusu uz personālijām). Sabiedriskajiem medijiem ir jāpalīdz sabiedrībai atkal neiemigt, notrulināt savu uzmanību, aizmirstot vai izvairoties domāt par būtiskāko, izvēloties individuālas izdzīvošanas stratēģijas, lai arī tās ir pretrunā sabiedrības ilgtermiņa interesēm.
8. Rūpīgi jāizvērtē savas rīcības sekas plašākā perspektīvā vai tā būtu politiķu, mediju, braukšanas ātruma vai nodokļu maksāšanas izvēle, vai iepirkšanās veikalos, kuriem nerūp savu darbinieku un klientu drošība. Mums ir jāizmanto šī iespēja kļūt par labākiem cilvēkiem – izskaust sevī pārdrošību, bezatbildību un alkatību - un veidot labāku Latviju.
Mēs esam spējuši pēc labākās sirdsapziņas palīdzēt tiem, kurus traģēdija skārusi personīgi, kā arī turpinām prasīt atbildību no privātā sektora, valsts un pašvaldības. Vēlu mums visiem palikt modriem un nepazaudēt uzmanību uz būtisko!
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša
Par bloga ievadu.Nevienam nav aizliegts mīlēt Bābeles torni,kuru kopā satur nauda un ārējs militārs spēks.Pašā ES iekšienē nav redzama tāda valsts ,kas spētu un gribētu saturēt kopā šo konfederāciju,tātad viss atkarīgs no eiro vērtības(kuru Frankfurtes banka emitē),kā arī ASV un NATO stabilitātes.
Ieteiktu pievērst uzmanību ziņām par mākslīgā intelekta gaidāmo''iebrukumu''ofisos(kantoros)tuvāko piecu gadu laikā.Par to raksta pasaules prese.Mūsu valsts ierēdniecību gaida nepatikšanas,jo var gadīties,ka datori un roboti viņu darbu spēs paveikt labāk un godīgāk!
Portālos jau izkan aicinājums veidot kādu uzraudzības iestādi, tipa KNAB. Ar 1 iestādi par maz, vajag bezgalīgi daudz uzraudzītāju, plānotāju, vērotāju..., lai mazāk būtu jādara. Piemēri tālu nav jāmeklē - no sudraba kratot kodes tā, ka pašai ģībiens, veiklu soli metās politikā. Un jau zina, ko un kā par premjeru sauks.... Kas darīs reālu darbu, neviens nezina, jo nav jau izpētīts, ko reāli vajag...
Paga, šie ir būtiski darbi, bet tie būtu jāpaveic arī ja traģēdija nebūtu notikusi. Tos nevar falsificēt. Vai valsts pārvaldei īpašos apstākļos nav jāsper īpaši soļi?
Bet šie darbi NETIEK darīti!
Tas, ka organizācijas pārskata un uzsver būtiskākos darbus katra savā jomā ir dabiski un pareizi. Tādus pat sarakstus tagad veido būvnieku organizācijas, arodbiedrības un citi un katram savā nozarē ir taisnība.
No šī saraksta gribu izcelt "..lielākā daļa 2003.gadā veiktā pētījuma secinājumi un priekšlikumi, lai mazinātu korupcijas riskus būvatļaujas izsniegšanas procesā, joprojām ir ignorēti" kā turpināmu un noteikti aktualizējamu tēmu, kam nevajadzētu nogrimt citu šodienas aktualitāšu gūzmā.
kāpēc pētnieki tik ļoti cenšas iestāstīt, ka "Mums ir jāinvestē pētījumos"?
Jāinvestē ir reālos darbos.
Taču, lai uzzinātu, kuri ir tie "reālie darbi", kas jāveic, ir jāpēta. :)
Tāpēc, ka darbiem ir jābūt tad, kad skaidri zināms - nevis uz sajūtu vai politiskās retorikas, bet pētījumu bāzes - kur ir būtiska problēma, kādi varētu būt tās risinājumi, un kāda varētu būt ieviesto risinājumu ietekme ne tikai konkrētās problēmas risināšanā, bet arī uz citiem sektoriem vai jomām. Ja nav pētījumu par risināmajām problēmām vai iezīmētiem mērķiem, lai panāktu sabiedrības attīstību un labklājību, un priekšlikumu ietekmes novērtējums ir formāls, mēs pieņemam lēmumus un investējam darbos, kuri nes tādus rezultātus, kas patiesībā problēmu nerisina vai rada jaunas problēmas citās jomās. Tas, savukārt, nozīmē, ka mēs izšķērdējam ne tikai mūsu resursus darot nepārdomātus darbus, bet arī esam spiesti dzēst vēl lielāku ugunsgrēku vēl plašākās jomās, jo pieņēmām lēmumus nepārdomāti.
Piemēri šādām lietām nav tālu jāmeklē - gan nepārdomātās reformas demogrāfijas, izglītības un veselības jomās, kurās trūkst uz kvalitatīviem pētījumiem balstītas zināšanas par virzieniem, kurp iet, un tā rezultātā notiek grābstīšanās dažādos virzienos, atkarībā no politiskā uzstādījuma un “čuju” (sajūtām) par to, ko vajadzētu darīt. Tad gribam atbalstīt dzimstību un dodam milzīgas māmiņu algas, tad secinām, ka bez noteiktiem griestiem (summām un laika, kad tās pieejamas) rodas citas problēmas – vecāku izstumšana no darba tirgus, jo viņi tiek motivēti pārāk ilgi palikt mājās vai rodas ģimenes, kuras izvēlas dzīvot uz bērnu pabalstiem. Tad gribam veidot sociālā atbalsta spilvenu, lai palīdzētu mazturīgajiem, bet tad secinām, ka tā pie pabalstiem tiek arī cilvēki, kuru īpašumā ir ekskluzīvi īpašumi un automašīnas. Tad gribam atbalstīt izglītību un dodam līdzekļus valsts augstskolām, tad secinām, ka tā esam izveidojuši pārāk daudz studiju programmu ar līdzīgu piedāvājumu uz tāda studējošo skaita, ka esam izdzēsuši normālas konkurences apstākļus, un mūsu izglītības sistēmā ražojam tādas zināšanas, kuras nav konkurētspējīgas Latvijā un pasaulē. Tad gribam investēt dārgās iekārtās un slimnīcu būvniecībā reģionos, tad secinām, ka veselības aprūpes pakalpojumus nevarēsim nodrošināt tādā apjomā visā Latvijā, un iekārtas netiek izmantotas, jo slimnīcas stāv pustukšas. Tad gribam samazināt birokrātijas slogu un veicinām e-pakalpojumus, e-parakstu un elektronisko ID karšu izmantošanu, tad secinām, ka cilvēkiem faktiski atņemam parlamenta vēlēšanu tiesības (jo viņiem vairs nav pases, kurā varētu iespiest zīmogu par piedalīšanos vēlēšanās, kas tad ļauj kontrolēt, ka cilvēks nenobalso vairāk kārt), un tāpēc tagad jāprasa vai nu nodokļu maksātāju nauda, lai šo brāķi labotu vai arī jāprasa pašiem 17 tūkstošiem cilvēku samaksāt valsts nodevu un iegūt pasi, lai arī viņi ID karti izvēlējās ekonomisku iemeslu dēļ (piedāvātās iespējas par zemāku cenu nekā pase), nezinot par savas rīcības sekām un tāpēc, ka valsts atļāva izvēlēties vienu no diviem dokumentiem.
Man gan šķiet, ka bieži vien ir vērts no sākuma izpētīt teritoriju, citu valstu/indivīdu/organizāciju pieredzi, izdarīt secinājums un tikai tad ķerties pie reālajiem darbiem, nevis mesties uz galvas dziļos ūdeņos. (Kvalitatīvi) pētijumi netiek veikti tikai pētīšanas prieka dēļ, tiem ir noteikts mērķis un jēga.
Reāli būtu pārbaudīt visu Zolitūdes traģēdijas vaininieku - firmu un firmeļu uzcelto objektu kvalitāti lai tie nebūtu nākamie... Pārbaudīt, kurš ir atbalstījis, rekomendējis šīs firmas šādu objektu būvei... Labāk būtu investēt līdzekļus likumdošanas nostiprināšanā un atbildības ieviešnā mūsu valstī. Ja rekomendē kādu, tad arī atbildi par viņu kā galvotājs.