Vai Tu esi latvietis, vai nē? Cik ļoti?

Pirmkārt, mani mulsina tas, kas šeit domāts ar latvietības ‘tapināšanu’. Neviens, šķiet, tā mākslīgi latviešus brūvēt nemēģina – kā tas vispār būtu iespējams? Tas izklausās apmēram pēc tādas receptes, ka būtu jāņem divas daļas ramtairīža, 4 sakāmvārdi, šķipsniņa skabargas meklējumu otra acī un tad jājauc puskilogramā „es dzīvoju Latvijā” un tad taptu mākslīgais latvietis. Tas savukārt vedina vaicāt, cik daudz latvietības man sevī tieši ir jānes, lai es skaitītos un sauktu sevi par ĪSTU? Un kā lai es to vispār pārbaudu? Pēc kuras mērvienības lai vados? Vai pietiks ar vēstures eksāmenu, valodas eksāmenu un vēl kādiem pārbaudījumiem, piemēram, eksāmenu lojalitātē pret valsti? Vai arī gluži vienkārši jāatrod pierādījumi savai etniskajai latvietībai gana daudzās paaudzēs? Vai jāpierāda savu asiņu krāsa?

Pēc citāta gan var spriest, ka deputāte šeit gan domā ko nedaudz citu un ka tam pat laikam nav īpašas nozīmes, jo nekā ‘mākslīgi’ par latvieti pārvērsties tāpat nevar, par latvieti acīmredzot var tikai vienkārši BŪT. Nav tikai skaidrs, vai no laika gala, vai kā citādi.

Sporta pēc, esmu gatava izvirzīt savu kandidatūru domu eksperimentam, lai paskatītos, vai, ja es pati mēģinātu iziet ‘pārbaudi savai latvietībai', to izturētu. Jo, ja šeit ir runa ne tikai par tiem, kas mūsu tautai vēlas pievienoties, bet arī par tiem, kuri jau ir paspējuši ‘iešmaukt’ un tikai smalki maskējas par īstiem latviešiem, tad mani noteikti interesē arī sava atbilstība šim uzstādījumam.

Tātad, es. Uzmetot žiglu skatu, izskatās tā, ka tumšbrūnie mati un zaļās acis īsti vidējā latvieša izskata krāsu paletei neatbilst, bet tas, varētu cerēt, ir tikai kāds ģenētisks misēklis. Var būt, ka pārējie faktori to kompensēs.

Nu lūk. Indra Mangule pēc vārda un uzvārda – nav tas latviskākais no vārdiem, bet, šķiet, varētu būt gana pieņemams. Galu galā, vārds nav ne pārlieku amerikāniska, ne arābiska, ne slāviska skanējuma, tādēļ, cerams, ka šo pirmo vērtējumu es arī izturētu.


Punkts trīs - latviski runāju, latviešu valoda - dzimtā. Arī der. Māte, tēvs – latvieši (šķiet, ka pamazām virzos pretim pelnītajam statusam). Bet tad jau dažas paaudzes tālāk sāk rasties problēmas - te krievisks uzvārds vecmammai, te igaunisks vecvectēvam un izskatās, ka vēl senāk ir arī zviedru asiņu piemaisījumi. Tā. Un tālāk? Šis ir slikti vai ļoti slikti? Vai man pietiek ar manu vecāku un vecvecāku mūžu, kas, droši zināms, pavadīts Latvijā, lai mēs skaitītos „īsti”? Un kā ar manu draugu, kurš ir tikai pa pusei latvietis pēc izcelsmes un draudzeni, kurai abi vecāki ir krievi pēc tautības? Vai ar to pietiek, lai viņus automātiski pasludinātu par mākslīgajiem latviešiem, pat ja viņi pašidentificējas kā īsti latvieši?

Protams, šāda vīpsnāšana un ironizēšana atbildes uz jautājumiem par identitātes būtību nesniegs un galu galā, šie jautājumi nav nebūt tik vienkārši un nodarbina politisko teorētiķu prātus dekādēm ilgi. Tomēr šajā gadījumā šāda reakcija šķiet adekvāta, ņemot vērā neapdomību, ar kuru attiecīgais citāts pausts.

Situācijā, kad deputāts, vismaz teorētiski, skaitās tautas kalps, t.i. pārstāv iedzīvotājus un to intereses, šķiet, maigi sakot, dīvaini, ka tiek lietota retorika, kas ir tik ļoti izslēdzoša pret kādu sabiedrības daļu. Nav grūti iedomāties, ka šis izteikums var būt ne tikai aizskarošs un apbēdinošs lielai daļai Latvijā dzīvojošo, bet arī aizskarošs un diskriminējošs.


Patiesībā, tas ir gluži tāpat, kā izteikt aizvainojošas piezīmes par cilvēku, kas stāv tev tieši blakus, izliekoties, ka tu viņu neredzi. Tas gluži vienkārši nav pieklājīgi.

Mēs, latvieši, taču tā nedaram.

Projekts „PROVIDUS - valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.