Pārmaiņas partiju demokrātijā un sabiedrības attieksmē pret tām nevarēsim sagaidīt, kamēr vien politisko organizāciju biedri neapzināsies savu lomu un atbildību būt demokrātisko principu sargiem partijā.
Atslēgvārdi:
Kādas partijas, tāda demokrātija 11
06.10.2009.
Pēdējo mēnešu laikā publiski izskanējuši divi gadījumi, kad partijas bez diskusijām no savām rindām izslēdz biedrus, turklāt pašiem biedriem šī lēmuma pieņemšanas brīdī nemaz neesot klāt. Augustā no Tautas saskaņas partijas tika izslēgtas divas Jūrmalas nodaļas deputātes, savukārt pirms divām nedēļām Tautas partija (TP) izslēdza vienu no saviem pieredzējušākajiem biedriem — Dzintaru Ābiķi. Partiju līderiem var būt savi argumenti, kāpēc biedri izslēgti, taču būtu svarīgi par tiem paziņot ne vien tiem, kurus izslēdz, bet arī pārējiem partijas biedriem, lai arī viņiem būtu skaidrs, kāpēc partijas vadība ir nonākusi līdz šādam lēmumam. Pretējā gadījumā biedri šādu rīcību var uztvert kā brīdinājumu, ka visi, kas kritiski izteiksies par partijas līderi vai partijas rīcību noteiktos jautājumos, šajā partijā vairs nebūs vēlami. Līdzšinējā partiju rīcība minētajos un tiem līdzīgajos gadījumos ir radījusi iespaidu, ka izpratne par varas avotu partijās ir sagriezusies ačgārni — partiju līderi un atsevišķi dibinātāji sevi uztver kā partijas īpašniekus, kuriem partijā pieder vairākums „kapitāldaļu”, un tām proporcionāli — arī balsu skaits partijas lēmumos.
Minētie novērojumi par partiju faktisko iekšējo nedemokrātiskumu Sabiedrībai par atklātību Delna radušies pētījuma Cik demokrātiskas ir Latvijas politiskās partijas? Vēlēšanu sarakstu veidošana pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām laikā.
Ierindas biedru balsošanas mašīna
Attiecībā uz partiju dzīvi ir virkne apzīmējumu, kas ērti iegūluši politiskajā diskursā, taču tikai retais pievērš uzmanību tam, kādu vēstījumu tie satur. Piemēram, kurš gan nezina, ka ar apzīmējumu “partijas ierindas biedrs” ironizējot tiek saprasta ļoti konkrēta persona — TP dibinātājs un spilgtākais līderis Andris Šķēle, kura dominējošo ietekmi partijas darbībā un lēmumu pieņemšanā neviens īpaši neapšauba. Vēl varētu minēt arī virkni citu epitetu, piemēram, partijas kā “balsošanas mašīnas”, “partijas disciplīna”. Šie apzīmējumi kliedzoši signalizē par nopietnām iekšējās demokrātijas problēmām partijās, taču vienlaikus ne paši partiju biedri, ne arī līderi nav gatavi par tām runāt atklāti un nav gatavi veikt principiālas izmaiņas partiju iekšējās demokrātijas uzlabošanā. Tiesa, lielo partiju biedri iekšējās demokrātijas problēmas visai labi apzinās.
Minēto visai precīzi ilustrēja TP ārkārtas kongresa uzrunas pēc tam, kad atkāpties nācās pēdējai Aigara Kalvīša valdībai. Kongresā virkne biedru vairāk vai mazāk tieši, norādīja, ka partijai būtu jākļūst iekšēji demokrātiskākai, savukārt līderi kušināja, lai nepārvērš kongresu par sevis šaustīšanu un viss turpinās pa vecam. Šajā ziņā brīžiem rodas sajūta, ka partijas uzvedas kā tāda vecmāmiņa, kas staigā apkārt un meklē brilles, kuras patiesībā viņai ir uz degungala.
Latvijā ir viszemākā līdzdalība politiskajās partijās Eiropā un visaugstākā neuzticēšanās tām. Eirobarometra dati liecina, ka Latvijā neuzticēšanās līmenis politiskajām partijām ir augstākais Eiropas Savienības (ES) valstu vidū. 2008.gada rudenī 91% iedzīvotāju neuzticējās politiskajām partijām, un šis neuzticēšanās līmenis jau vairākus gadus saglabājas vienmērīgi augsts. Piemēram, 2007. gadā partijām neuzticējās 88% iedzīvotāju. Tuvākā Latvijas sekotāja šai ziņā ir Polija, kur politiskajām partijām neuzticas 89% iedzīvotāju. Salīdzinoši vairāk partijām uzticas Dānijas (54%) un Nīderlandes (51%) iedzīvotāji, taču ES 27 valstu vidū uzticības līmenis politiskajām partijām svārstās ap 20%[ 1 ]. Neuzticēšanās politiskajām partijām iet roku rokā ar zemu līdzdalību — pēc dažādiem datiem, līdzdalība politiskajās partijās Latvijā svārstās no 1,5% līdz aptuveni 0,9% iedzīvotāju, kamēr vidējais rādītājs Eiropā ir 5%[ 2 ].
Varētu teikt, ka partiju iekšējai demokrātijai ir ļoti būtiska nozīme gan no procesa, gan rezultāta viedokļa. No procesa viedokļa svarīgi, lai partiju biedri varētu līdzdarboties partijas dzīvē un „audzēt” kompetenci, uzkrāt politisko pieredzi un diskusijās vienoties par kopīgu nostāju. Savukārt no rezultāta viedokļa iekšējā demokrātija palīdz partijām precīzāk identificēt galvenās elektorāta intereses, tādējādi stiprinot savu pārstāvniecību, kā arī izraudzīties vēlētāju gribai visatbilstošākos kandidātus gan vēlēšanās, gan izvirzot kandidātus citos publiskos amatos.
Neapšaubāmi, politiskās partijas ir viens no ārkārtīgi būtiskiem demokrātijas balstiem, tādēļ tas, cik veiksmīgi partijas pilda tām atvēlēto lomu demokrātijā, lielā mērā arī ietekmē demokrātijas kvalitāti, bet partiju iekšējie darbības principi atklāj partijas darbības principus publiskajā politikā. Partijām būtu jānovērtē tā pievienotā vērtība, ko ilgtermiņā var nodrošināt demokrātiskas procedūras un plaša biedru iesaiste partijas darbā. Pretējā gadījumā var nonākt līdz situācijai, kad partijas biedru soliņš ir kļuvis draudīgi īss un tā zaudē ne vien savu politisko ietekmi, bet arī biedru un vēlētāju atbalstu.
Vēlēšanu sarakstu veidošana — neformāla
Biedru iespējas ietekmēt partijas darbību vislabāk var novērtēt brīdī, kad partijas izraugās savus līderus, definē partijas pozīciju un programmu, kā arī izraugās partijas kandidātus vēlēšanām. Pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām Delna uzsāka pētījumu, kurā pievērsās tam, kā partija veido pašvaldību vēlēšanu sarakstus Rīgā un Jūrmalā. Tika veiktas aptuveni 30 intervijas ar partiju biedriem gan partiju centrālajās institūcijās, gan minēto pilsētu vietējās nodaļās. Partiju biedriem tika jautāts par to, pēc kādiem principiem partijas veido savus sarakstus, kāda ir procedūra, kādus kritērijus piemēro kandidātiem. Kopējais secinājums pētījumā — pašreizējā partiju uzbūve un darbības principi nav motivējoši plašākai sabiedrībai aktīvi līdzdarboties politiskajās partijās necaurskatāmās lēmumu pieņemšanas, partiju vājās institucionālās uzbūves un arī zemās biedru iesaistes dēļ.
Kopumā vairums partiju atgādina neformālas interešu grupas, jo tās ir ļoti vāji institucionalizētas gan partijas darbības organizēšanā, gan arī lēmumu pieņemšanā. Kopumā partijās vēlēšanu sarakstu veidošana ir neformāla un necaurskatāma. Arī partiju statūti šajā ziņā nevieš īpaši lielu skaidrību, lai arī Politisko partiju likums nosaka, ka statūtos šāda kārtība būtu jāparedz. Turklāt sarakstu veidošanā partijās ir iesaistīts visai šaurs personu loks. Piemēram, Jūrmalā vairumam partiju nav savu pastāvīgu biroju, kur satikties biedriem vai arī vēlētājiem. Arī turīgākās partijas tiekas kafejnīcās vai kāda biedra darba vietā, un, ja vēlēšanu sarakstu veido neformāli, kāds no biedriem varētu arī palaist garām šo procesu.
Pašvaldību vēlēšanās visai plašas pilnvaras saraksta veidošanā ir piešķirtas vietējām nodaļām, lēmumu pieņemšana ir decentralizēta, taču tas dažkārt ir nepietiekami, lai procesu varētu nosaukt par demokrātisku. Piemēram, Jaunā laika (JL) Jūrmalas nodaļā saraksts tika izveidots slēgtā nodaļas valdes sēdē, savukārt LPP/LC Rīgas nodaļas vadītājs pēc formālas apspriešanās nodaļas biedru kopsapulcē Rīgas vēlēšanu sarakstu izveidoja vienpersoniski. Savukārt Jūrmalas vēlēšanu sarakstu izveidoja LPP/LC centrālā valde Rīgā, kurai nodaļa bija iesūtījusi potenciālos kandidātus. Varētu saprast, ka nodaļa, kurā ir salīdzinoši mazāk biedru, neizstrādā sarežģītus mehānismus, taču pamatprincipiem un laika rāmim būtu jābūt iepriekš noteiktiem, lai biedriem būtu iespējas iesaistīties šajā procesā uz saprotamiem spēles noteikumiem.
Trūkst konkurences un līderu kritikas
Otrs nozīmīgs problēmu loks ir saistīts ar partiju biedru pasivitāti un kompetences trūkumu. Nav tā, ka biedri lauztos iekšā partiju birojos vai vietās, kur biedri satiekas, bet tur aiz aizslēgtām durvīm daži lemtu par partijas nodaļas sarakstu. Gan biedri, gan partiju līderi intervijās atzina, ka kopumā partijās starp biedriem nepastāv nekāda konkurence, lai iekļūtu partijas vēlēšanu sarakstā. Tieši pretēji — partiju vadībai ir jāpierunā partijā esošie kandidēt. Tā ir tipiska problēma Jūrmalā, kur partijām ir mazākas nodaļas, tomēr izrādās, ka arī Rīgā partijām, izņemot LPP/LC un TP, šī ir labi zināma problēma par spīti tam, ka vairumam partiju Rīgā ir koncentrējusies lielāka daļa biedru. Dažās partijās atklāti tika atzīts, ka vairāki biedri ir gatavi kļūt tikai par „statistiem”, lai partija varētu iesniegt pilnu kandidātu sarakstu. Konkurences trūkums partijās ļauj neizvirzīt biedriem nekādas īpašas prasības, un tas visai loģiski tālāk lielā mērā nosaka tālāku kompetences un profesionālisma trūkumu politikas veidošanas procesā. Tikai piecas no desmit pētījumā iekļautajām partijām Rīgā atzina, ka nodaļā ir vienojušās par vērtēšanas kritērijiem kandidātiem, starp kuriem tipiskākie ir kandidāta atpazīstamība, lojalitāte partijai un laba reputācija. Pārējos gadījumos šāda vērtēšana vai nu nenotiek vispār vai arī katrs vadās pēc saviem ieskatiem.
No intervijām ar partiju biedriem radās iespaids, ka partijās darbojas nerakstīts likums, ka partiju līderi netiek apspriesti. Ņemot vērā, ka līderi ir arī partijas kampaņas priekšvēlēšanu vēstījuma paudēji, kas lielā mērā ietekmē partijas izredzes vēlēšanās, partijas biedriem būtu jābūt iespējai izvērtēt, kurš varētu būt piemērotākais vēlēšanu saraksta līderis. Vēl labāk, protams, ja biedriem būtu iespēja piedalīties iepriekšējā balsošanā, tādējādi nominējot šo kandidātu. Taču atkal jāteic, ka biedri nav īpaši gatavi atklāti diskutēt par saraksta līderi, pat ja viņiem ir iespēja šādā procesā piedalīties. Piemēram, ir grūti iztēloties, ka kāds kritiskais biedrs LPP/LC būtu gatavs biedru kopsapulcē, kur par saraksta līderi tika izvirzīts Ainārs Šlesers, celties un atklāti paust savas bažas par viņa kandidatūru. Vai arī cita problēma — partijas biedri vienkārši nepaspēj izvērst plašāku diskusiju par to, kāpēc partijā izvirzīts konkrētais līderis. Tā tas bija JL gadījumā, kad Solvitu Āboltiņu Rīgas mēra kandidāta pozīcijā nomainīja Edgars Jaunups, kas izraisīja zināmu neapmierinātību arī biedru rindās. Novēlota sarakstu veidošana kopumā ir viena no izplatītām problēmām, kas faktiski atņem partijas biedriem tiesības aktīvi iesaistīties šajā procesā.
Minētās problēmas lielākā mērogā mēs varam novērot arī publiskajā politikā — necaurskatāma lēmumpieņemšana, kas dažkārt notiek kādās neformālās brokastīs vai mednieku namiņā, satiekoties ietekmīgākajiem spēlētājiem. Vienlaikus politiskā elite pakausī nejūt karstu sabiedrības elpu, kas prasīgi uzstātu uz politiskās atbildības un atklātības nepieciešamību un izmantotu savus ietekmes instrumentus, tajā skaitā arī vēlēšanas, lai sapurinātu tos, kuri par sabiedrības interesēm ir aizmirsuši vai laika gaitā nomaldījušies no šī ceļa. Tādēļ lielas pārmaiņas partiju demokrātijā un sabiedrības attieksmē pret tām nevarēsim sagaidīt, kamēr vien politisko organizāciju biedri neapzināsies savu lomu un atbildību būt demokrātisko principu sargiem partijā. Ja sargi gulēs letarģiskā miegā, laupītāji varēs nesteidzīgi un atklāti izvēlēties dārglietas, kas viņiem šķiet visvērtīgākās, un klusi nozust aiz horizonta.
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
.png?1608562180)
.png?1604411732)
Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša
Aina 23.10.2009 10:24
Uzskatu, ka jāmaina vēlēšanu sistēma. Deputāts ir jāievēl no konkrēta novada, kuram viņš regulāri atskatās par Saeimā paveikto un konkrētiem pieņemtiem lēmumiem. Šim novadam ir jābūt tiesībām atsaukt savu deputātu, ja to neapmierina tā darbība. Deputātam ir jāatbild savu vēlētāju priekšā ar savu godu , ģimeni un mantu.
Patreiz ievēlot deputātu, tas aiziet savā pasaulē un vēlētājs viņu pilnīgi neinteresē. Uz četriem gadiem viņs jūtās , ka kungs un valdnieks un uz tautu viņam nospļauties. Tiek realizētas tikai konkrēto partiju intereses.
Ierosinu tautai pieprasīt, lai nākamā gada budžets Saeimai tiktu samazināts uz pusi. Jo pasaulē labakā SAEIMA ar savu bezdarbību ir radījusi patreizējo situāciju valstī. Un būtu labi ja izdevumus deputāti par savām ekskursijām uz citām valstīm, ko viņi sauc par komandējumiem, atmaksātu valsts kasē. Tā summa ir iespaidīga.
Nu 18.10.2009 01:41
mums nav partijas bet - bandas. Un likumdošana ir tā sagrozīta lai tās var legāli darboties.
Elektrolitro 12.10.2009 17:49
Участвуй в создании устава будущей партии, в которой ты сможешь работать. Участвуй в жизни своей страны. Изменить положение, сможем только мы сами. http://freelatvia.ucoz.ru/forum/10-6-1
Andris_2 - Ingmaram 08.10.2009 09:33
1) ...viņi pieņem lēmumus mūsu visu vārdā...
2).. NAV tieši jāiesaistās...partijā, lai paustu savus uzskatus...
---------------------------------------------------------------------------------------------------
par 1) - es uzstāju un UZSTĀJU, ka partijai jāpieņem lēmumu tikai savā vārdā un pedantiski aizstāvot TIKAI SAVA UN VIENĪGI SAVA elektorāta intereses - pretējā gadījumā no vēlēšanu sistēmas ar partiju iesaistīšanu vispār zūd jēga. Ja es, piemēram, esmu balsojis kaut vai par harēmtipa partiju, bet kuras Šeihs ir solījis nekad nepieļaut neviena nodokļa celšanu, tad lai viņi visi kaut ar zarnām uz āru izgriežas, kaut iet uz opozīciju vai elli, bet nevienu lēmumu par nodokļu celšanu atbalstīt nedrīkst.
par 2) - protams katram pilsonim ir tiesības - bet es pat uzskatu, ka pienākums - paust vai atbalstīt kādu viedokli un uzskatus. Un, protams, lai to darītu nav jābūt partijā.
Tomēr es atkal uzstāju, ka:
1. IEJAUKTIES partijas iekšienē noritošajos procesos es drīkstu, ja esmu partijas BIEDRS
2. izrādīt neapmierinātību ar partijas kursa izmaiņu es drīkstu, ja esmu par šo partiju balsojis - jo mana balss bija par iepriekšējo kursu. Un nedrīkstu kurnēt, ja mani uzskati mainās, bet partija turpina pildīt to ko es biju nobalsojis.
3. Par partijām , kuru biedrs un balsotājs es neesmu, ārējām darbībām vai lēmumiem man ir pilnas tiesības paust jebkādu viedokli , bet to iekšējās lietās jaukties un komentēties es neesmu morāli tiesīgs.
No mana viedokļa, ja kāds šo nesaprot un neizpilda tad viņš rīkojas amorāli (kaut arī likumus nepārkāpj).
Ingmars > Andris_2 08.10.2009 03:53
Arī es neesmu partijā, negrasos tādu dibināt un pat par TP nekad neesmu balsojis. Bet es līdz ar to apzinos savu vietu un man ir goda prāts nelīst ar kritiku tur, kur mana izvēle ir bijusi neiesaistīties.
======
Partijas tomēr nav šeihu harēmi vai pastmarku kolekcionāru biedrības - viņi pieņem lēmumus mūsu visu vārdā. Tātad - tas attiecas uz mums, vienalga, kurā "laktā" katrs esam notupušies. Un mums NAV tieši jāiesaistās TP vai kādā citā partijā, lai paustu savus uzskatus.
Lai Latvijas politikāņu aktivitātes notiktu mums saprotamākā veidā, par to ir jārunā un jāsaprot, ko īsti mēs gribam. Es, teiksim, ziedoju naudu partijai VL! - kaut arī tie ir bijuši tikai pāris simti un ne par kādu ietekmi nevar būt runas; man tomēr nav vienalga, kā šī nauda tiek tērēta. Arī vislatviešiem ir vēl daudz darāmā, lai viņi valsti spētu pārvaldīt veiksmīgāk nekā tās partijas, kuras pašlaik aiziet vēsturē.
Domāju, ka ir vajadzīga sabiedriskā doma: t.sk. jāapliecina mums savs kopīgais uzskats par to, kā partijniekiem (ne)pieklājas izturēties. Vai šādai mēdijos nostiprinātai sabiedriskai domai būs kāda jēga, ir pāragri runāt. Bet bez radio, televīzijas un dažādu portālu spiediena TP reitings nebūtu nokritis līdz pašreizējiem 2%. T.i. vecās organizācijas, iespējams, nepāraudzināsim, bet jaundibināmās pamazām iespaidosies no sabiedriskās domas.
Turklāt labāk, ja mūsu kritika ir nevis vērsta pret konkrētiem cilvēkiem, bet gan pret noteikta veida domāšanas veidu, darbošanās stilu. Jo vēlētājs nebūs ieguvējs, ja TP zīmolu aizstās cits - bet ļoti līdzīgs zīmols un cilvēki ar līdzīgiem paradumiem. Dzintara Ābiķa politiskais deguns konjunktūru un sabiedrisko domu rāda precīzāk nekā tie deguni, kuri viņu slēdza laukā no TP. Tādēļ arī viņam šoreiz piebalsoju. Bet ko nu tur daudz - dzīvosim, redzēsim.
Andris_2 - Ingmaram 07.10.2009 17:15
Kas tā par pakalpīgu nostāju it kā slapstoties gar sētu aiz kuras noris zaļumballe?!
"Grūti izveidot domājošu", " likumīgi - bet visai neefektīvi", "bet arī jaunās partijās toni nosaka daži", "partijas mums ir tādas, tad politiski aktīvam cilvēkam nav viegli"
Tas, kā dzīvo partija savā iekšpusē ir viņu intīma darīšana. Ja tas ir 2000 harēms ar vienu Šeihu, tad lai tā arī būtu - tā ir viņu visu labprātīga izvēle. Tāpēc ir vēlētājs, kurš piešķir vai nepiešķir mandātu šāda "dzīves veida" piekopējiem, lai viņi tālāk pārstāvētu savu - es atkārtoju SAVU - elektorātu.
Ār kādām tiesībām par TP nebalsojušie norāda, kā šiem būtu jādzīvo!?
Cik ilgi Latvijā turpināsies snobiska neiesaistīšanās un visa un visu kritizēšana no augšējās laktas vistu kūtī?!
Arī es neesmu partijā, negrasos tādu dibināt un pat par TP nekad neesmu balsojis. Bet es līdz ar to apzinos savu vietu un man ir goda prāts nelīst ar kritiku tur, kur mana izvēle ir bijusi neiesaistīties. Un vēl es izjūtu godprātību paklusēt tad, kad kaut ko dara tie, kas pretēji man ir savu izvēli apstiprinājuši ar reālu darbību. Viņiem ir arī tiesības kļūdīties, jo viņi cenšas kaut ko darīt. Man ir tiesības vērot un izdarīt secinājumus.
Latvijā, paldies Dievam, ir pietiekami īss laiks starp vēlēšanām, lai gan pietiekoši ātri nomainītu tos, kas vēlētājiem tiešām nav pieņemami, gan arī - un atkal, paldies Dievam - pietiekoši ilgs laiks starp vēlēšanām, lai stulbi vēlētāji tiktu pietiekami uzskatāmi sodīti un dabūtu pamācīties caur ciešanām.
Ingmars > Andris_2 07.10.2009 15:33
>>> Demokrātisms partijā ir katra biedra tiesības izteikties un tikt uzklausītam pirms lēmuma pieņemšanas un pakļaušanās lēmumam, pat ja tas neatbilst katra konkrētā biedra viedoklim.
====
Te tomēr ir divas piebildes - partijas iekšpusē lēmumu pieņemšana biežāk nenotiek caurspīdīgi un ne visi viedokļi tiek uzklausīti un saskaņoti. Otrkārt - daudzos jautājumos ir arī svarīga partijas darbības iekšējā konsekvence. Ja pirms dažām nedēļām pieņemts lēmums nodokli atbalstīt (TP pārstāvja paraksts uz attiecīgas SVF adresētas vēstules), tad īsti nav jēgas mest kažoku uz otru pusi. Vai arī vismaz ir jākomunicē šādi lēmumi.
Neviens jau nesaka to, ka partijas nevarētu rīkoties arī tā kā tagad. Vienkārši, ja visas partijas mums ir tādas, tad politiski aktīvam cilvēkam nav viegli kaut kur iesaistīties. Ja viņš nepieder partijas spicei, tad labākajā gadījumā viņu pieņems kā biedru un vienkārši ignorēs (pat ja viņš būtu ievēlēts), sliktākā gadījumā - izslēgs. Tas nav nekas krimināls, bet tas ir vienkārši ļoti neefektīvi... Tas būtu tāpat kā, ja mūsdienu cilvēkam būtu jāizvēlas starp 16.gadsimta stila katolicismu un 16.gadsimta stila luterānismu. Tās ir divas ļoti dažādas lietas, bet ar sevišķu iekšēju demokrātismu neizceļas ne viena ne otra.
Cilvēki, protams, var organizēt arvien jaunas partijas, bet arī jaunās partijās toni nosaka daži galvenie dibinātāji un sponsori. Tas ir likumīgi - bet visai neefektīvi. Es absolūti uzticos tam, ka Šķēle ir varens, gudrs un žēlsirdīgs - un TP ir pelnījusi atrasties pie varas.
Bet arī Šķēlem ir vajadzīgs mehānisms, kā savākt informāciju. Kaut vai pašam no savas partiju biedriem. Ja partijā ir daudz nedomājošu funkcionāru ("yes-men" - t.i. vīriņu, kas vienmēr saka "Tieši tā!"), tad ir grūti izveidot domājošu organizāciju.
Vilnis Gricaičuks-Puriņš 07.10.2009 13:39
Jauki ir lasīt zināmas lietas kāda apkopojumā.
Bet, ja zinām, kas nav pareizi, tad lūdzu vai nevar izpētīt un noteikt strukturālos partiju modeļus, kas nodrošina partijas iekšējo pilsonisko demokrātiju un caurspīdību?
Kāpēc ir jāpēta un jāgaužas par to, kas ir slikti?
Jā slikti.
Zinām, ka slikti.
Vēl vairāk zinām, ka slikti. ...
Varbūt tagad par to, kā ir labi? ;)
Andris_2 07.10.2009 12:13
Ak Dievs, kādu šķidru samazgu ir gatava pagatavot delnistu darbone, lai tik būtu ko uzgāzt kādam no "nepareizajiem!
Jebkura partija ir LABPRĀTĪGA cilvēku apvienība, kurā cilvēki labprātīgi uzņemas saistības izpildīt kopīgi pieņemtos lēmumus. Demokrātisms partijā ir katra biedra tiesības izteikties un tikt uzklausītam pirms lēmuma pieņemšanas un pakļaušanās lēmumam, pat ja tas neatbilst katra konkrētā biedra viedoklim. Un tas viss ir LABPRĀTĪGA apņemšanās.
Ja kādas partijas biedrs (kā TP un Ābiķa gadījmā) neizpilda partijas lēmumu vai pat rīkojas pretēji partijas lēmumam, tātad tieši viņš pats personīgi tajā brīdi sevi noliek ārpus partijas.
Partijas vadībai tur vairs nekas nav jālemj, bet juridiski jādokumentē bez viņu ziņas noticis fakts - "Tāds un tāds, ar tādu un tādu darbību pats sev liedzis iespēju būt mūsu partijā". Izstāšanās no partijas notiek labprātīgi līdz ar darbību pretēji partijas nolēmumam. Ātsevišķos gadījumos vadība varētu lemt, ka šāda pašizstāšanās ir bijis pārpratums un tāpēc to neapstiprināt dokumentāri.
Lemšana par izslēgšanu pēc būtības ir padomijas atavisms, kad "lemjot" kādu sodīja.
Ārkārtīgi dīvaini, ka vārdos rietumnieciski civilizētas "Delnas" "politiskā analītiķe" Stafecka, pēc būtības nemaz nespēj izrauties no sovjetiskā un PSKP-iskā skatījuma uz partiju un partijas norisēm.
veiko Spolītis - Jaņdžs 07.10.2009 08:00
Populisms ir ar senu vēsturi un klasiski nozīmē pretnostatīt tautu (popolo/volk/narod/nation) elitēm. Tautas intereses reprezentatīvā un plurālistiskā demokrātijā ir apgrūtinoši definēt, jo nācijvalstu sabiedrības tradicionāli nav viendabīgas.
Partiju iekšienē un valstī kopumā ir gan tādi kuri domā par kopējo labumu, gan arī tādi kas domā tikai par savu kabatu. Diemžēl Latvijas vidusmēra vēlētājs ir pārlieku naivs un uztver vidusmēra latviešu politiķi balti un pūkaini. Šis naivi greizais pieņēmums ir bijušā režīma inerces radīts, un neviens jau nav centies visusmēra vēlētājus izglītot:)
Partijas dibinājuši līdz šim ir galvenokārt elites pārstāvji, bet neviens neliedz vēlētājiem dibināt savu patiesi tautisku (populistisku) partiju ja jau viņi neuzticas esošajām (esošais vēlēšanu likums nosaka, savāc 200 ļaudis un dibini!)...:)
Jaņdžs 06.10.2009 21:51
Varbūt partiju iekšējais nedemokrātiskums pastāv tāpēc, ka tur visi sēž sava ekonomiska labume dēļ? Kā tad tādi var sargāt demokrātiju?
Parliamentārā demokrātija Latvija ir izveidojusies par demokrātiju ekonomiskās elitāres labā. Tautai ('the people' nozīmē) demokrātija netiek tuvu. Pie tās 'demokrātija' nonāk tikai kā deklarācijas, sāpīgi nosacījumi, un ja nepatīk, Alfa palīdzēs karoti mutē iegrūst.
Vai kāds sociologs-antropologs-politologs-u.c. POLITIKĀ nevarētu uzrakstīt ko nozīmē populisms, un kāpēc tā nicināšana Latvijā ne tikai no partiju puses, bet gandriz no visiem cienītiem kuri šeit raksta?