Dažas domas par Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanas komisiju

Cik viegli ar nepareizām, pat ja labi domātām, metodēm diskreditēt pareizu lietu - tāda bija mana pirmā doma, redzot, kādu ažiotāžu tviterī radījušas ziņas par komisiju Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanai!

Līdz nepiemērotajām metodēm vēl nonākšu, taču sākumā par to, ko uzskatu par pareizu: Latvijā ir jātiek skaidrībā par to, kā Zolitūdes traģēdija bija iespējama (būvniecības, darba drošības, civilās aizsardzības un citi aspekti), cik sekmīgi vai nesekmīgi uz to reaģēja dažādi dienesti un amatpersonas (glābšana, palīdzība cietušajiem, komunikācija ar sabiedrību) un ko darīt, lai šādas traģēdijas neatkārtotos, kā arī, ja tomēr atkārtojas, lai dienesti un amatpersonas strādātu labāk. Tas nav kriminālprocess, kur jāatrod, kurš pārkāpis Krimināllikumu un kurš nē - tā ir pamatīga visas "sistēmas" analīze. Šādas analīzes pēc lielām traģēdijām vai citiem asinis stindzinošiem notikumiem dažādās valstīs ir vispārpieņemta prakse: pēc Kanādas militārā skandāla Somālijā, pēc Breivika uzbrukumiem Norvēģijā, pēc 9/11 teroraktiem ASV, pēc 2005.gada teroraktiem Lielbritānijā (un tie ir tikai daži no piemēriem).

Lai tiktu skaidrībā par šo notikumu patiesajiem apstākļiem, vajadzīgas simtiem, ja ne tūkstošiem, interviju, sarežģītu, dažkārt ļoti tehnisku ekspertīžu pasūtīšana, milzumdaudz dokumentu izprasīšana un analīze. Norvēģijā Breivika uzbrukumus analizēja 10 cilvēku komisija, kurai papildus strādāja 9 pilna laika darbinieku sekretariāts. Kā redzams no 9/11 Komisijas mājaslapas - tur darbinieku skaits pārsniedza 70. Kanādas Somālijas militārā incidenta sabiedriskās izvērtēšanas komisijai šim nolūkam vairāku gadu laikā nācās iepazīties ar 150 000 dokumentiem

Citiem vārdiem sakot: gribi tikt skaidrībā, kas notika pareizi un kas - aplami? Vēlies, lai rekomendācijas nav vienkārši kāda subjektīvie pieņēmumi, bet balstīti pierādījumos un nopietnā analīzē? Rēķinies ar ilgu, ikdienas, daudzu cilvēku darbu, kas, jā, prasa resursus - gan laiku, gan finanšu! Manuprāt, tas ir pašsaprotami.

Tas, kas nav pašsaprotami: kādēļ Latvijā tik dziļi iesakņojies priekšstats, ka resursi ir mazsvarīga vienība, no kura var atteikties - sak, ja tas ir sabiedriski nozīmīgs jautājums, tev ir pienākums nepieņemt atalgojumu: misijas vārdā jāstrādā bez maksas, par minimālu samaksu vai sev iztikas līdzekļus jāmeklē privātajā sektorā. Šī veida domāšana nav nekas jauns, kas atklājies tikai Zolitūdes komisijas kontekstā: tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvijā tik ilgi nebija iespējams ieviest valsts finansējumu partijām (bijām palikuši teju pēdējie ES!) un tagad, kad tas ir ieviests, tas ir vairākas REIZES zemāks nekā pat Lietuvā un Igaunijā. Šī pati domāšana attiecas uz ministru algām (kad atklāju to apmēru igauņu kolēģim, viņš skumji pašūpoja galvu un ieteica "piegriezt" šo populismu!), sabiedrisko mediju (un arī komercmediju sabiedriskā labuma funkcijas - tai skaitā, teiksim, reģionālās preses!) finansējumu, finansējumu pētniecībai, kas vajadzīga, lai pieņemtu kvalitatīvus pārvaldes lēmumus. Mēs taču vēlamies labu pārvaldītu valsti, nekorumpētas partijas un politiķus, lieliskus medijus, aktīvu sabiedrisko vidi, nopietnu traģēdiju un valsts dienestu reakcijas kvalitatīvus izvērtējumu? Ja tā, tad piedodiet, bet tas viss prasa naudu un tajās valstīs, kur sekmīgi darbojas, nozīmē pat ļoti lielas publisko resursu investīcijas! Un, nē, šādas valsts subsīdijas nav nekas amorāls. Jo "dabiskā", tirgus ceļā maz kas no šiem mērķiem panākams.

Tas, tātad, par skaistajiem mērķiem un, manuprāt, pašsaprotamo. Tagad es pāreju pie nepareizajām metodēm. Viss Zolitūdes komisijas izveidošanas process ir viena vienīga nepareiza metode, no kuras jāmācās tas, kā NEVAJAG turpmāk darīt, lai nediskreditētu labas iniciatīvas. Trīs galvenie problēmmomenti: 1) sasteigtība; 2) "konsultēšanās"; 3) komunikācija.

SASTEIGTĪBA. Manuprāt, bija liela kļūda steigties jau pagājušajā nedēļā izveidot komisiju apstākļos, kad tikko bija uzsākušās diskusijas par tās pilnvarām (ar ko tai vispār jānodarbojas), par darba metodēm (vajag vai nevajag būt tiesībām sūtīt pavēstes, ņemt liecības, iepazīties ar slepeniem dokumentiem, kādi pret komisiju pienākumi pašvaldību/Saeimas darbiniekiem, utt.), par piemērotāko sastāvu (kādām kompetencēm jābūt komisijā), par komisijas darbam nepieciešamajiem resursiem, par kaudzi citu "nianšu" (piemēram, komisijas locekļu juridiskais statuss - ir/nav valsts amatpersonas, attiecas/neattiecas interešu konflikta likumi, vajag/nevajag darba līgumus). Es pieņemu, ka komisijas veidotājus vadīja vislabākie motīvi: piemēram, vēlme pēc iespējas ātrāk nomierināt sabiedrību, parādot, ka kāds jau sācis vērtēšanu, vai palīdzēt risināt steidzamās sistēmas problēmas (piemēram, ja izrādītos, ka cietušajiem tiek sniegts nepietiekams atbalsts), taču tieši pārmērīga steiga ir iemesls, kādēļ uz tik daudziem svarīgiem jautājumiem šobrīd nav atbilžu vai tās ir nepārliecinošas. Nebija grūti noprognozēt, ka Latvijas sabiedrībā ar tās zemajiem savstarpējās uzticēšanās rādītājiem šādu atbilžu trūkums un steiga provocēs aizdomas par nolūku netīrību.

PSEIDO-KONSULTĒŠANĀS PAR SASTĀVU. Sasteigtības problēmu vēl vairāk padziļināja apspriede par komisijas izveidošanu dienu pirms MK lēmuma. Ja man būtu jāmeklē kādi piemēri tam, kā nevajag šādas apspriedes organizēt, šis būtu viens no spilgtākajiem (par spīti tam, ka pati moderēju diskusijas šīs apspriedes ietvaros). Manuprāt, šajā apspriedē izrunājām daudzus jautājumus, kas būs vērtīgi pašas komisijas darbā - par metodēm, par sadarbību ar cietušajiem, par mandātu, taču ... neviens pirms apspriedes nebija uzskatījis par vajadzīgu pateikt, ka - tik tālu, cik tas attiecas uz Ministru Kabinetu, - šai apspriedei nav nekādas nozīmes! Nekas no tā, ko apspriedē apspriedām (par komisijas mandāta paplašināšanu attiecībā uz atbalsta cietušajiem vērtēšanu, dažādām papildus kompetencēm komisijas sastāvā), neparādījās nākamajā dienā pieņemtajā dokumenta projektā. Vēl pat svarīgāk - neapzināti biju maldinājusi apspriedes dalībniekus, jo ne man personiski, ne auditorijā esošajiem apspriedes dalībniekiem nebija zināms, ka viens no apspriežamajiem jautājumiem - par komisijas sastāvu - jau ir izlemts: ka komisijā būs tieši četri cilvēki un visi šie četri cilvēki sēž līdzās pie galda (apspriedē runāju par 3 klātesošiem kandidātiem komisijā, kuras kopējais locekļu skaits vēl nav izlemts).

Ja godīgi, es joprojām nezinu, kas un kādēļ šo lēmumu pieņēma - ar visu cieņu pret četriem apstiprinātajiem komisijas locekļiem (nudien uzskatu, ka komisija ir ļoti jaudīga un būs savā darbībā no valdības neatkarīga, lai gan, kā runājām apspriedē, tur būtu bijis papildus jābūt arī cilvēkiem ar būvniecības zināšanām un civilās aizsardzības zināšanām, varbūt - kādam no rokošajiem žurnālistiem)! Nesalīdzināmi labāk būtu bijis apspriedes sākumā kādam no "valdības noslēpumos iesvaidītajiem" godīgi pateikt, ka šis lēmums jau ir pieņemts (un, jā, uzskatu, ka Ministru Kabinetam principā ir uz to tiesības!), lai diskusijas dalībniekiem nebūtu nākamajā dienā jāattopas, ka viņi piedalījušies farsā. Protams, ka attapšanās marionetes lomā nevienam nepatīk.

KOMUNIKĀCIJA. Ja kāds veido komisiju, šim kādam ir arī jābūt gatavam publiski šis lēmums skaidrot un atbildēt uz visiem jautājumiem, kas attiecas uz komisijas sastāvu, komisijas darbības nosacījumiem, resursiem un tamlīdzīgi. Viss būtu noticis pavisam savādāk (esmu pārliecināta, ka arī komisijas budžeta pieprasījums tiktu uztverts savādāk!), ja kaut vai dienu pirms MK lēmuma publiskās apspriešanas laikā kāds no valdības pārstāvjiem publiskajā apspriedē, kur klāt bija teju visu mediju pārstāvji, izskaidrotu kas notiek. Vienkāršs stāsts: 1) valdība veidos komisiju, lai tiktu skaidrībā ar Zolitūdes traģēdijas apstākļiem. Steidzamību pamato ... 2) valdība ir izvēlējusies darbam komisijai tādus un tādus cilvēkus tādu un tādu apsvērumu dēļ; 3) valdības ieceres attiecībā uz komisijas mandātu, darba laiku, resursiem ir .. 4) Lūk, šeit jums 4 potenciālie komisijas locekļi - apspriediet, kā viņiem labāk veikt savu darbu (vai, ja MK tomēr arī šī apspriede bija svarīga: kas ir tie jautājumi, kur MK nākamās dienas sēdei vēlētos klātesošo sabiedrības pārstāvju viedokļus). Jā, pie šī scenārija nāktos atzīt, ka ne visus jautājumus ir jēgpilni apspriest, bet šāda atzīšana un atbildības uzņemšanās par pieņemamajiem lēmumiem būtu nesalīdzināmi labāka, godīgāka nekā potenciālās komisijas locekļu un pārējo klātesošo pamešana zem riteņiem, sākot diskutēt par jautājumiem, kas jau ir izlemti.

Atgriežoties pie pozitīvā: katrā kļūdā ir ietverts potenciāls no tās mācīties un turpmāk darīt labāk. Ceru, ka šis gadījums ar Zolitūdes komisiju kalpos par atgādinājumu tam, ka ar labiem nolūkiem vien nepietiek: slikti izvēlētas, neprofesionālas metodes var diskreditēt vislabāko iniciatīvu. Zolitūdes komisijas sākums izrādījies ļoti turbulents - taču šobrīd tieši visvairāk no šīs komisijas atkarīgs, vai tiksim skaidrībā ar to, kas "sistēmā" aizgājis greizi un kā novērst ko līdzīgu nākotnē. Tieši tādēļ šobrīd nedrīkst jau identificētās problēmas - šaubas par komisijas spējām kvalitatīvi veikt uzticēto misiju, šaubas par izmaksām, šaubas par to, vai komisijai maz ir pietiekamas pilnvaras - paslaucīt zem tepiķa un cerēt, ka pašas ar laiku atrisināsies. Šādu komisija darba rezultāti vistiešākajā mērā ir atkarīgi no tā, cik sabiedrība uzticas komisijā esošajiem cilvēkiem (neatkarībai, profesionalitātei, labajiem nolūkiem) un viņu iespējai aizrakties līdz patiesībai (kas, protams, atkarīga arī no komisijas pilnvarām un pieejamajiem resursiem). Nevērīgs tās izveides process uzticēšanos mazinājis: tādēļ jādara viss, lai to atjaunotu.

Projekts „PROVIDUS - valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.