Pēdējā laikā arvien biežāk parādās raksti par Google Glass. Lielākoties raksti ir sekas nepārspētā magnāta Google mārketingam, gan izdāļājot brilles bez maksas tehnoloģiju fanātiem, žurnālistiem un blogeriem (tā radot tā saucamo buzz), gan dodot iespēju tās iepriekšpasūtināt, tā radot sajūtu, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs. Un ir jau arī, vismaz tehnoloģiskā ziņā. Tomēr vai tas ir viss, par ko ir jārunā?
Atslēgvārdi:
Kā Google Glass mainīs sabiedrības ikdienu? 10
09.10.2013. Blogā
Kas ir Google Glass? Ne mazāk un ne vairāk kā revolūcija tajā, kā mēs nākotnē redzēsim pasauli. Uzliekot šīs brilles, tu varēsi jebkuru savas dzīves brīdi nofotografēt vai ierakstīt video, skatoties uz objektu, varēsi uzzināt par to vairāk, varēsi uzzināt maršrutu no punkta A un punktu B, nosūtīt ziņas, tiešsaistē dalīties ar informāciju, tulkot, iegūt informāciju, u.t.t. Un tas viss būs tavās brillēs.
Tomēr es neesmu sajūsmā un tam ir trīs iemesli.
Pirmkārt, tādēļ, ka šis ir liels solis pretim policejiskai valstij, kurā tu vēro visus un visi vēro tevi. Ir tikai laika jautājums, kad brilles pārvērtīsies par kontaktlēcu, kuru vairs nevarēs pamanīt citi un par kuru zināsi tikai tu pats. Tā ir pasaule, kurā vairs nav brīvības, jo tu zini, ka jebkurā brīdī var tikt ierakstīts tas, ko tu dari (jau tagad tas tā ir, tikai telefonus un kameras ir vieglāk pamanīt), saruna, kuru tu veic, tavas dzīves intīmie mirkļi. Jebkurš ļaundaris (pedofils, varmāka) tagad vieglāk varēs tevi vērot no malas un analizēt tavas darbības, lai vēlāk to, piemēram, izliktu vispārējai aplūkošanai. Arvien grūtāk būs realizēt intīmas vai slepenas sarunas bez garantijas, ka tās netiek ierakstītas. Pieeja privātiem datiem, cilvēku uz ielas iemūžināšana foto un video kļūs ērtāka un tādējādi paši izmantojama, lai apkaunotu, pazemotu un šantažētu cilvēkus.
Pasaule, kurā ir lielāka kontrole pār cilvēkiem, ne obligāti ir slikta lieta, tomēr par to ir jāmaksā cena. Jā, iespējams, tā tiks veidota drošāka sabiedrība, tomēr paliks mazāk iespēju brīviem, spontāniem protesta aktiem, mākslinieciskām performancēm, jo mēs visi zināsim, ka kāds mūs vienmēr vēro. Nemaz nerunājot par pirātisma iespējām, kuras rada šīs brilles.
Otrkārt, Google nav valsts iestāde - tā ir pārnacionāla korporācija un jau tagad tās rīcībā ir vairāk informācijas par tevi, nekā, iespējams, Satversmes aizsardzības birojam. Pēdējā laika notikumi liecina, ka informācija, kas ir Google rīcībā[ 1 ], tiek nodota cilvēku dzīvi puslikumīgi/nelikumīgi pārraugošām drošības iestādēm[ 2 ] (kas monitorē ne tikai teroristu, bet izklaidei arī savu dzīvesbiedru vai citu interesējošu personu dzīvi[ 3 ]), nemaz nerunājot par to, ka šī informācija viegli nonāk uzņēmumu rokās, kas tev vēl labāk varēs pārdot lietas, kuras tev nevajag[ 4 ].
Treškārt, jau tagad tehnoloģijas līdz nepazīšanai maina to, kā veidojam cilvēciskās attiecības. Arvien biežāk tiek runāts, ka ir laiks nolikt malā telefonus un veltīt simtprocentīgu uzmanību tiem, ar kuriem kopā pavadām laiku. Ja to, ka spaidi podziņas telefonā, vēl var pamanīt, kā būs ar situācijām, kad talkā nāks Google Glass? Cik gan liela ir iespēja, ka tu domāsi, ka sarunbiedrs cītīgi tevī klausās, bet viņš tajā laikā lasīs rakstus internetā vai sēdēs Twitter?
Trešo aspektu patiesībā aktualizēja Facebook Home aplikācijas reklāmas, kuras pacentās ne tikai normalizēt "klāt nebūšanu", bet arī to padarīt par kaut ko foršu. Reklāmas pārvērš sliktu ieradumu par labu ieradumu, aizmirstot par ētiku un saka - ir OK izvairīties no jēgpilnas laika pavadīšanas ar citiem cilvēkiem un nemanīšanas, kas notiek ap tevi apkārt. Reklāma arī pasaka, ka ir stilīgi būt egocentriskam - mūsu laime ir svarīgāka par citu, pat tuvinieku laimes sajūtu.
Reklāmas "Dinner" centrā ir egocentriska meitene, kura izvairās no kaitinošās tantes kaķu jaunumiem, ienirstot aizraujošajā Facebook pasaulē. Šķiet, gandrīz visi to ir kādreiz darījuši, tikai atšķirība ir tajā, ka mēs zinām, ka tas ir slikti un slēpjami. Bet tagad iedomāsimies situāciju, kurā vairāk nekā viens cilvēks pie galda sēž ar seju telefonā - eventuāli kaķu tante sapratīs, ka neviens viņā neklausās un pārstās runāt. Un tad jau mēs tuvojamies tai situācijai, kurā mums vairs nav pat stulbu un apkaunojošu lietu, kuras pārrunāt ar tuviniekiem, paliek tikai kaķu video un draugu ceļojumu bildes Facebook.
Interesantas šajā egocentrisma un ignorances kontekstā ir arī divas citas Facebook Home reklāmas - "Airplane" un "Launch Day".
Ja mēs katrs savu dzīvi dzīvotu, vadoties pēc tā, vai attiecīgā saruna ir pilnībā interesanta mums pašiem (ja ne - seja vai Google brilles iekš Facebook!), cik gan daudz draugu mums paliktu? Vai paliek vieta vecmāmiņas stāstiem par bērnību, kas ne vienmēr ir aizraujoši, bet veic nozīmīgu sociālu funkciju? Vai paliek vieta draudzenei, kuras dzīvē atkal jau ir garlaicīga attiecību drāma, bet atbalstam ir liela morāla vērtība? Un, ja mēs katrs sekosim šim izklaidējošā elementa principam, vai beigās ne tikai mēs izmetīsim aiz borta visus nepietiekami foršos, bet vai arī mēs netiksim izmesti aiz borta, lai katrs atsevišķi turpinātu vientuļu dzīvi virtuālajā pasaulē?
Ikdienā lasot tehnoloģijām veltītus blogus, pietrūkst analīzes ne tikai par tehniskajiem risinājumiem, bet arī ētiskajiem principiem un to, kā šīs tehnoloģijas ne tikai uzlabos mūsu dzīvi, bet arī mainīs sabiedrību. Vispārēja sajūsma par tehnoloģijas attīstību nomāc kritisku skatu uz sociālajiem faktoriem. Un te runa ir arī par likumdevēja un atbildīgo valsts institūciju (Valsts Datu Inspekcija?) spēju reaģēt pirms kaut kas notiek, nevis pēc tam. Varbūt es kļūdos, tomēr neesmu manījusi nevienu ne-tehnoloģisku diskusiju par to, ko Google Glass riski nozīmē Latvijai no likumdošanas, datu aizsardzības un informācijas atklātības aspektiem. Vai sāksim par šo runāt tad, kad pirmie tūkstoši briļļu jau būs Latvijā (tirdzniecība varētu sākties jau 2014.gadā)?
P.S. Nobeigumam piedāvāju Vogue septembra numura fotosesiju, kas bija veltīta Google Glass. Tā ir veidota futūristiskā stilā, tomēr aiz augstās modes slēpjas pasaule, kurā, šķiet, neviens tomēr nevēlētos dzīvot. Tas vairs nav stāsts par jautrību, brīvību, kopā būšanu, dalīšanos un izzināšanu, kā Google Glass reklāmā, tā jau ir pavisam cita, vientuļa un biedējoša realitāte.
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša
Google Glass projekts jau vairs nav nekāds jaunums un tehnoloģija tika prezentēta šķiet jau gandrīz pirms gada ... bet tas nav būtiski.
Tagad par būtisko:
1. punkts - vai raksta autors var skaidri uzrakstīt ar kādiem tehnoloģiskiem risinājumiem Google Glass ienes mūs tādā kā jaunā novērošanas un kontroles iespēju pasaulē? Kāda ir kontroles iespēju atšķirība stapr Google Glass un viedtālruni, ko iespējams jūs turat šobrīd savās rokās? Atvainojiet, bet man kā cilvēkam, kurš IT jomā strādā 15 gadus, jūsu viedoklis liekas paranoisks, uz aboslūti nepamatots.
2.punkts - es pieļauju ka jūs nelietojat arī Microsoft produktus, atsakaties no Apple, ignorējiet Samsung un jums ir savi kritēriji pēc kuriem lietojat tikai maz-korporāciju produktus. Turklāt produkts, koncepcija nav mūžīgi salaulāts ar kādu korporāciju - radīsies konkurenti, alternatīvi risinājumi un datu plūsma sadrumstalosies.
3.punkts - tes es pārsvarā teiktajam piekrītu, bet problēma, kuru jūs aprakstas ir saistīta ar mūsdienu komunikāciju tehnoloģijām kopumā, nevis ar Google Glass. Tad kāpēc tas piederās pie Google Glass kritikas?
Atvainojiet, varbūt mazliet asa kritika :) Laikam tāpēc ka man simpatizē šis risinājums vairāk faktoru dēļ un likās, ka jūs ar savu retorikas talantu veicat nepamatotu antireklāmu.
Attiecībā uz pirmo punktu, tad autore taču rakstīja, ka atšķirība ir izmērā.
Ja tu gribi sabildēt pusplikus blakussēdētājas pupus autobusā, tad, darot to ar telefonu, tas būs viegli pamanāms, ar brillēm to pamanīs tikai zinātājs, bet, kad to pašu iebāzīs jau kontaktlēcā, tad to vispār neviens nepamanīs.
@Viesturs Kavacs
Bet kā jūsuprāt mērīsim šo izmēru? ar kādām visiem vienādi uztveramām un izprotamām mērvienībām? un kā izlemsim cik garš mērs ir pārāk garš un cik īss mērs ir pārāk īss? kamēr šādas lietas netiek konkrēti definētas mēs neizbēgami neizkļūsim ārā no tukšas retorikas un vārdu spēlēm!
Bet runājot par jūsu minēto "pupu" piemēru ... vai nav tā, ka publiska vide pēc savas būtības un definīcijas paredz indivīdam mazākas tiesības būt nenovērotam, būt nefotografētam, būt nenoklausītam ... nekā publikas tiesības vērot, fotografēt, klausīties utt. Citiem vārdiem sakot, ja blakussēdētājas pusplikie pupi ir kas privāts, tad kāpēc viņus neaizsargātā veidā iznest publiskā telpā? Jūs taču konfidenciālu informāciju par sevi pats nepublicējat interneta vietnēs, lai pēc tam teiktu, ka nevienam nav tiesības ne lasīt, ne skatīt, jo tā ir privāta lieta :)
Pirmkārt, "visi vēro visus" nebūt neatgādina policejisku valsti. Policejiska valsts var būt tāda, kur Lielais brālis aka valdošā kliķe vēro visus un dara ar tevi, ko grib, bet tu neko ar to nevari iesākt.
Visi vēro visus - tā ir absolūta brīvība un iespējas. Kā datorspēlēs ar čīteriem - ja visi spēlē CS kā CS, bet atnāk viens, kuram ir wallhack's, tas nav godīgi. Kad cilvēki apzināti sanāk kopā un visi spēlē CS, skatoties caur sienām, tad tā jau ir cita, atkal godīga spēle.
Un, ja tu pārāk bieži caur sētu vēro bērnudārzniekus, tad rodas ļoti liela iespēja, ka kāds to laicīgi piefiksē. Un tas ir labi.
Punkts divi - nu un, ka Google nav valsts iestāde? Vai valsts iestādes ir ar ko labākas? Ne tak - ja tev nepatīk privāta iestāde, tad tas ir slikts PR iestādei. Ja tev nepatīk valsts iestāde, tu ej cietumā.
Treškārt, no kurienes autorei tādas zināšanas par to, kādām ir jābūt "cilvēciskām attiecībām"? Šādi priekšstati ir tieši tikpat vērtīgi, cik aizstāvība "tradicionālajām vērtībām".
"Nu ko tu tērē tinti un raksti tās vēstules? Ej ciemos, kā to normāli cilvēki dara!"
Kurš runā par to, ka jānoliek malā telefoni? Pārsvarā vecmāmiņas, kurām nav ne tādu telefonu, ne saprašanas. Tiem, kuri aktīvi komunicē šādā formā, tas problēmas kaut kā nerada.
Kas attiecas uz lieliskajām Facebook reklāmām, tad super! Klāt nebūšana, kad trula tante pļurkst par saviem kaķiem, tiešām ir ļoti forša lieta.
Kur radies priekšstats, ka klausīties muļķības, kuras gvelž tev neinteresants cilvēks, ir jēgpilna laika pavadīšana? Kam no tā ir jēga? Tai tantei, vai? Ne jau cilvēkam, kuram tajā laikā ir labākas lietas, ko darīt.
"Šķiet, gandrīz visi to ir kādreiz darījuši, tikai atšķirība ir tajā, ka mēs zinām, ka tas ir slikti un slēpjami."
No, it's not. Mēs nezinām vis. Tas nav ne slikti, ne slēpjami. Ja tante sapratīs un pārstās runāt, tas būs ļoti labi.
Tālākais secinājums par to, ka nepaliks, ko pārrunāt ar tuviniekiem, arī ir pagrābts no zila gaisa. Maz ticams, ka aptrūksies interesantu lietu, ko pārrunāt ar interesējošiem cilvēkiem. Ģenētiskā izejmateriāla līdzība nav pietiekams pamats, lai uzliktu pienākumu komunicēt pat tad, ja tēma absolūti neinteresē.
Starp citu, pēdējā reklāma "Launch Day" ir īpaši forša, ka Facebook tajā lieliski pasmejas par sevi. Tātad viss ir pilnīgā kārtībā.
Un, ja visi dzīvotu, vadoties pēc tā, lai pašiem būtu interesanti un būtu apmierināti, tad visiem būs interesanti un visi būs apmierināti. Kas var būt labāks par šo?
Runājot vēl par policejiskumu un privātumu, šantāžu un tamlīdzīgi... skatoties, cik ātri zibenīgās komunikācijas tehnoloģijas tiek pieņemtas un adaptētas, ir skaidrs - cilvēki nopirks nedomājot jebko, kas vēl vairāk uzlabos šīs iespējas. Acīmredzot, cilvēkiem ir svarīgāk, lai varētu dalīties iespaidos ar čomu, kurš tikko Austrālijā nomedīja krokodilu, nevis tas, ka kāds no malas par to varētu uzzināt. Un tas ir labi.
Tas nojauc robežas un mēs atkāpjamies no mākslīgi radītām uzvedības "normām". Cilvēkiem patīk fotogrāfēt [pus]plikus pupus vannasistabas spogulī un likt internetā. Un kāpēc gan to nedarīt?
Kāpēc vispār par kaut ko būtu jākaunas? Tevi var tikai tad šantažēt, ja tev par to ir kauns. Esi brīvs un neietekmējams.
Tas arguments par to, ka darba devējs ieies tavā galerijā un neņems darbā, ir smieklīgs. Tas tikai postsovjetiem mēdz būt aktuāli - nicinoši skatīties uz notetovētu cilvēku, jo "tā tikai zeki un jūrnieki dara".
Pavisam drīz tie notetovētie un pliko krūšu bildēm galerijās cilvēki paši ņems kādu darbā, un es stipri šaubos, ka viņiem tādi "nodarījumi" šķitīs kas satraucoši nelāgs.
Paldies par argumentēto komentāru. Tiešām, ja godīgi, nekad nebiju domājusi par to, ka "Pavisam drīz tie notetovētie un pliko krūšu bildēm galerijās cilvēki paši ņems kādu darbā, un es stipri šaubos, ka viņiem tādi "nodarījumi" šķitīs kas satraucoši nelāgs."
Nu, man jau šķiet, ka privātums ir ļoti nosacīts jēdziens jau pirms google glass - katra sūda(atvainojos par valodu) aplikācija zin tavu atrašanās vietu, piekļūst taviem tel. kontaktiem un citādi izmanto tavus privātos datus, ja microsoft (windows, windows phone un skype) tiek klāt taviem datiem, un googlei ir tavi epasti un meklējumu vēsture - es nedomāju, ka google glass kko padara ievērojami sliktāku, jo viedtālrunis jau ir google glass tikai mazāk pievilcīgākā veidolā.
Par spīti, ka esmu sociālo tīklu, viedtālruņa, mākoņservisu lietotājs (iespējams, ne kaislīgs) manā dzīvē draugu vai ģimenes loma, manuprāt, nav ievērojami mainījusies.
Jā, tā ir taisnība - par privātumu runāt varbūt ir samērā naivi, tomēr stāsts par google glass jau nav tikai stāsts par privātumu.
Tiks meklēti tehniski pretlīdzekļi ,ar kuriem traucēt šo google briļļu darbību.
Blogeris, kas uztraucās par privātumu!? Haha!
Ne visi blogeri blogo par personīgo dzīvi un vēlas sīkumus par to atklāt pārējiem. Turklāt, tas, ka mani šis jautājumus mazāk satrauc personīgi, nenozīmē, ka nespēju domāt plašāk par savām personiskajām interesēm un iedomāties, ka ir citi, kuriem privātums ir vērtīgāks.