Reemigrācijas atbalsta pasākumu mērķis nav izklāt īpašu „sarkano paklāju” vai radīt luksus apstākļus cilvēkiem, kas atgriežas, tajā pat laikā aizmirstot par to cilvēku vajadzībām, kas dzīvo Latvijā.

Es uzskatu, ka migrācija ir ikviena cilvēka tiesības meklēt labākas, kvalitatīvākas dzīves iespējas – iespējas pilnveidot sevi, pašrealizēties, piepildīt savus sapņus. Ja dažādu iemeslu dēļ cilvēks nevar sev un savai ģimenei nodrošināt šādu pilnvērtīgu dzīvi vienā vietā, tad tās ir viņa cilvēktiesības pārcelties uz dzīvi citur. Manā ideālajā pasaulē ikviena valsts būtu atvērta šādai mobilitātei, nedalot cilvēkus divās grupās – tajos, kuriem ir tiesības uz mobilitāti, un tajos, kuriem šādu tiesību nav, jo viņiem nav paveicies piedzimt ‘pareizajā’ valstī. Tāda pasaule būtu iespējama, ja mēs visi arvien vairāk domātu plašākā pasaules perspektīvā, proti, kamēr dažos pasaules reģionos notiek sabiedrību novecošanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās, citos reģionos iedzīvotāju kopuma vidējais vecums samazinās un ir iedzīvotāju pārapdzīvotības problēmas. Šādā situācijā migrācijai var būt nozīmīga loma līdzsvara iegūšanā - lai arvien vairāk cilvēku būtu iespējas dzīvot, sevi pilnveidojot un piepildot savus sapņus.

Tas, ka es uzskatu migrāciju par pozitīvu vērtību tomēr automātiski nenozīmē, ka Latvijai vajadzētu aizstāt investīcijas demogrāfijas uzlabošanā tikai un vienīgi ar investīcijām aktīvā imigrācijas politikā un imigrantu integrācijā. Kāpēc?

Pirmkārt, tā saukto demogrāfijas jautājumu risināšanas būtība, manuprāt, ir par tādas vides veidošanu, kas ļauj radīt un audzināt bērnus cilvēkiem, kuru dzīves pilnvērtības definīcija sevī ietver arī bērnus.

Manuprāt, ir jārada apstākļi tādai videi, kurā cilvēki var sevi pilnveidot, pašrealizēties, piepildīt savus sapņus, vai tie ietver bērnu radīšanu vai nē.

Otrkārt, es uzskatu, ka cilvēku vairākums tomēr gribētu dzīvot tur, kur viņš vai viņa ir dzimis un audzis, ja vien tur būtu nepieciešamie apstākļi. Ja dažādu iemeslu dēļ šādi apstākļi nav, tad es pastāvu uz cilvēktiesībām pārcelties uz dzīvi citur, arī citu valstu pilsoņu pārcelšanos uz dzīvi Latvijā.

Kādam var šķist, ka šie mani uzskati nav savienojami ar manu darbu pie Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna. Sak’ – ja jau es esmu par imigrāciju, tad kāpēc strādāju pie plāna, lai palīdzētu Latvijas piederīgajiem atgriezties? Atbilde ir vienkārša.

Vai galveno kritēriju vidū ir piederība noteiktai tautībai un latvisko tradīciju uzturēšana? Vai galveno kritēriju vidū ir bērnu esamība? Vai galveno kritēriju vidū ir dzimšanas vieta? Citiem vārdiem, vai galvenais kritērijs ir „savējais”, kura definējums mainās atkarībā no tā, kas mums tajā mirklī vairāk sāp (nacionālais jautājums, demogrāfiskā skumja un emigrācija, u.c.)?

Manuprāt, galveno kritēriju kodolam ir jābūt kopīgām pamatvērtībām:
• Nodokļu maksāšana un likumu ievērošana,
• Politiskā un pilsoniskā līdzdalība kopīgas attīstības veicināšanā, apzinoties, ka individuāla ilgtspējīga attīstība un sabiedrības ilgtspējīga attīstība ir cieši saistīta,
• Sadarbība pēc iespējas līdzsvarotākā mijiedarbībā, ikvienam sabiedrības loceklim apzinoties, ka katrs viņa solis rada sekas apkārtējiem vai tā būtu solījumu nepildīšana, nodokļu nemaksāšana vai atkritumu izmešana mežā caur auto logu,
• Daudzveidības cienīšana un svinēšana, neapkarojot, nediskriminējot un nenosodot tos, kas dzīvo, domā, rīkojas vai izskatās citādāk nekā jūs (beidzot cilvēku dalīšanu pēc tautības, seksuālās orientācijas, bērnu esamības, emigrācijas pieredzes vai tās trūkuma),
• Latviešu valodas zināšana.

Manuprāt, ir svarīgi, lai saskaņā ar šīm pamatvērtībām Latvijā varētu dzīvot gan tie cilvēki, kas jau šobrīd dzīvo Latvijā (vietējie), gan tie, kas agrāk dzīvojuši Latvijā (emigrējušie), gan tie, kas, iespējams, vēl tikai dzīvos Latvijā (imigranti). Tātad, runa ir par lielu mājas darbu - tādu apstākļu radīšanu, lai dažādi cilvēki Latviju izvēlētos par savu dzīves vietu, jo te ir vide, kas ļauj viņiem pilnveidoties un piepildīt savus sapņus. Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna kontekstā tas arī nozīmē tādu apstākļu radīšanu, lai Latvijas piederīgie, kas dažādu iemeslu dēļ ir emigrējuši, varētu atgriezties tur, kur viņi ir dzimuši un auguši (jo, manuprāt, vairums to vēlētos).

Reemigrācijas atbalsta pasākumu mērķis nav izklāt īpašu „sarkano paklāju” vai radīt luksus apstākļus cilvēkiem, kas atgriežas, tajā pat laikā aizmirstot par to cilvēku vajadzībām, kas dzīvo Latvijā.

Tā var būt informācija par atraktīvām darba vietām un atalgojuma līmeni. Tā var būt programma augsti kvalificētu cilvēku piesaistei inovāciju un jaunu tehnoloģiju ieviešanai Latvijas uzņēmumos. Tas var būt valsts līdzfinansējums transporta izdevumu segšanai un atbalsts latviešu valodas apguvei. Tas var būt atbalsts skolēniem, kas atgriežas vai uzsāk skolas gaitas Latvijas izglītības sistēmā. Tas var būt viens telefons, e-pasts un birojs, kur cilvēki var uzzināt pamata atbildes uz daudzajiem ar atgriešanos saistītajiem jautājumiem.

Protams, es apzinos – šiem konkrētajiem pasākumiem būs maza jēga, ja būtiski neuzlabosies vispārējā situācija Latvijā. Arī līdz šim reemigrācijas plāna sabiedriskajā apspriešanā iesniegtie aptuveni 40 no 55 priekšlikumiem attiecas uz šo lielo mājas darbu. Tās ir prasības attīstīt lauksaimniecību un rūpniecību, palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu un izveidot konkurētspējīgu nodokļu politiku, palielināt minimālo algu, nodrošināt Eiropas līmeņa algu līmeni un kvalitatīvu augstāko izglītību, atbalstīt uzņēmējdarbību un piešķirt lielākas nodokļu atlaides investīcijām, atrisināt bērnu dārzu rindu problēmas, dot iespējas jauniešiem iet praksēs Latvijas uzņēmumos, u.c. Bet tas ir ikdienas valdības un visas sabiedrības darbs, turklāt šie un vēl citi mērķi ir iekļauti Nacionālajā attīstības plānā, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030, un daudzos citos specifiskāku jomu dokumentos. Tāpēc reemigrācijas plānā tiem nav vietas.

Kāds var teikt (un daudzi ir jau teikuši), ka nav jēgas strādāt pie reemigrācijas atbalsta pasākumiem, ja lielais mājas darbs – vispārējās situācijas uzlabošana Latvijā - nav izpildīts! Tādā gadījumā mēs ignorētu faktu, ka ik gadu Latvijā atgriežas aptuveni 2000 cilvēku (Centrālās statistikas pārvaldes dati), no kuriem daļai varētu būt nepieciešama reemigrācijas atbalsta pasākumos paredzētā valsts palīdzība. Turklāt, kad mums visiem izdosies izpildīt lielo mājas darbu, reemigrācijas atbalsta pasākumi būs noderīgi un nepieciešami daudz lielākam cilvēku skaitam.

Visu nobeidzot, gribu pateikt paldies par līdzšinējo aktivitāti reemigrācijas plāna sabiedriskajā apspriešanā, īpaši pasakoties tiem, kas šobrīd dzīvo emigrācijā. Tas man ļauj ticēt, ka mēs katrs redzam savas iespējas veidot Latviju tādu, kādā mēs un ne tikai mēs vēlamies dzīvot.