Trīs paradigmu maiņas attieksmēs pret Eiropas Savienību

Dažkārt, kad pavadīts pārāk ilgs laiks mācoties un ekspertu līmenī diskutējot par kādas sabiedriskas parādības vispārējām izpausmēm un niansēm, kā arī šķiet, ka nu jau lielos vilcienos viss-ir-skaidrs, ļoti vērtīgi ir apstāties, nospiest savās smadzenēs „reset” pogu un parunāt ar cilvēkiem, kuriem, pēc viņu pašu domām, nekādu īpašu zināšanu par attiecīgo parādību nav. Parasti tieši šādos brīžos rodas svaigas atskārsmes.

Jau otro reizi pēdējos piecos gados šādi sanācis arī ar mani un Eiropas Savienību.

Marta sākumā, viena Eiropas Savienībai veltīta pētījuma kontekstā, uz tikšanos sapulcinājām aptuveni 20 dalībniekus bez padziļinātām zināšanām par Eiropu. Ieradās visdažādākie cilvēki - bibliotekāre, programmētājs, Latvijā dzīvojošs vācu students, uzņēmējs, žurnālists, pensionāre, LGBT aktīviste un vēl vesela virkne lielisku sarunas viesu. Tikšanās mērķis: dziļākās sarunās saprast, kādēļ Latvijas sabiedriskās domas aptaujas rāda tādus ciparus zināšanās/attieksmēs par Eiropas Savienību, kādas tās rāda (piemēram, šādus), un ko šie rādītāji īsti nozīmē.

Sev no šīs diskusijas paņēmu trīs galvenās atziņas, kas ļaus man ar citām acīm raudzīties uz Latvijas sabiedrību Eiropas Savienības kontekstā:

1. Pārskaņošanās no „es, latvietis” uz „es, latvietis un eiropietis”

Tieši šajā marta sarunā sapratu, kādēļ tipiska diskusija par Eiropas Savienību kādā no „vecajām” dalībvalstīm un Latvijā ir tik atšķirīgas. Atšķirību "sāls" ir priekšstatā pašiem par sevi.

Tipiskais „latvietis” (ar šo vārdu apzīmēju visus Latvijas iedzīvotājus, neatkarīgi no etniskās izcelsmes) redz Eiropas Savienību no malas. Viņš par sevi domā kā par latvieti, kuram kaut kas (parasti – lokālās intereses) ir jāpanāk „Eiropas Savienībā”. Latvija – šeit, ES – tur. Latvija – mēs, ES – viņi.

Tikmēr, piemēram, „francūzis” vai „vācietis” salīdzinoši daudz biežāk redz sevi kā daļu no Eiropas, Eiropas veidotāju. Viņš domā par sevi ne tikai kā par francūzi vai vācieti, bet arī kā par „eiropieti”, „Eiropas Savienības pilsoni”, kuram kas svarīgs jāsasniedz pasaules mērogā. Francija un Eiropa – šeit, pārējā pasaule – tur. Francija un Eiropa – mēs, pārējā pasaule – viņi.

Manuprāt, tieši šis Latvijas cilvēku lokālais skatījums pašiem uz sevi traucē kvalitatīvi sarunāties par jautājumiem, kuriem neder tik šaura perspektīva: piemēram, Eiropas nākotni, attieksmi pret klimata pārmaiņām, attieksmi pret pasaules konfliktiem, Eiropas konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem reģioniem, bēgļiem vai kopēju enerģētikas politiku. Dzīvojot Latvijā, esam pieraduši par šiem jautājumiem domāt nevis kā par kaut ko, kas skar mūs pašus un kas ir arī ATKARĪGI no mums pašiem, bet gan gandrīz vai kā par „tipiskām” ārvalstu ziņām (kurām ar mums, latviešiem, nav daudz lielāks sakars nekā, piemēram, ASV vai Krievijas politiskajām izvēlēm). Gan ES, gan ASV, gan Krievija cilvēku apziņā ir tur ... kaut kur!

Latvijā pagaidām par maz esam darījuši, lai attīstītu „es, eiropietis” uztveri – par spīti tam, tā taču ir ne tikai patiesībai atbilstoša, bet arī ļoti uzmundrinoša perspektīva! Mēs kā eiropieši piederam pie pasaulē dāsnākās organizācijas, kas palīdz milzīgam skaitam pasaules trūkumcietēju, rada lieliskus mūsdienu kultūras produktus un ir iedvesmas avots citiem pasaules reģioniem. Mēs taču esam spējīgi domāt ne tikai par to, ko Latvija grib no Eiropas Savienības (skatījums no „provinces”), bet arī ko mēs kā eiropieši vēlamies darīt, lai nestu Eiropas Savienības vērtības un intereses pasaulē (skatījums no „centra”)? Jo vairāk Latvijas cilvēki spēs domāt par sevi ne tikai kā par latviešiem, bet arī kā par eiropiešiem, kuriem jāiestājas arī par Eiropas kopējām lietām, jo labāk arī būsim dzirdami uz citu ES valstu fona.


2. Noskaņojums pret Eiropas Savienību: par spīti statistikai - pozitīvs

Pārfrāzējot pazīstamo izteikumu – ir meli, lieli meli un vāji interpretēti statistikas dati. Statistika rāda (Eirobarometra dati), ka 2013.gadā 42% Latvijas iedzīvotāju uzticas Eiropas Savienībai. Varētu šķist, ka aina ir drūma, vai ne? 42 < 51 (iedzīvotāju vairākums).

Taču 42% šķiet maz tikai līdz brīdim, kad noskaidrojām, ka uzticēšanās Saeimai un valdībai ir ap 20% vai līdz brīdim, kad Latvijas iedzīvotājiem pajautājam, vai viņi uzskata, ka Latvijai būtu labāk ārpus Eiropas Savienības - 2013.gadā tikai 29% Latvijas iedzīvotāju vēlētos redzēt Latviju ārpus ES.

Arī mūsu 7. marta sarunā, kad tās dalībnieki tika lūgti nosaukt Latvijas dalības Eiropas Savienībā ieguvumus un zaudējumus, ieguvumu izrādījās ievērojami vairāk.

Kādas tipiskākās lietas nāk prātā, kad cilvēki, kas nav speciālisti Eiropas jautājumos, tiek lūgti nosaukt labās lietas dalībai ES? Ieskats atbildēs: brīva pārvietošanās bez vīzām un robežām, tiesības dzīvot un strādāt ES teritorijā, ilgāks garantijas laiks dažādām precēm (patērētāju tiesības), lielāks tirgus uzņēmējiem, izglītības grādu atzīšana, lielāka ekonomiskā drošība un vilinājums investoriem, studentu apmaiņas programmas, cilvēktiesību garantijas, Eiropas fondi siltināšanai un citām programmām, cīņas pret mega-korporāciju karteļiem (piemēram, Microsoft), kopīgi banku regulējumi, pirms-iestāšanās (2004.gada) reformas, lai izveidotu spēcīgas institūcijas.

Kādi ir zaudējumi? Galvenais zaudējums – kvalificētu cilvēku pārcelšanās dzīvot ārpus Latvijas. Neizpratne – par to, vai/cik lielā mērā tieši ES vainojama pie rūpnīcu slēgšanām vai prasībām dažādu preču drošībai. Ārpus šiem diviem jautājumiem (kā arī bailēm no potenciālas masu imigrācijas), visas pārējās sarunā izskanējušās pretenzijas ir nevis pret Eiropas Savienību kā tādu, kā to, ka ES nefunkcionē EFEKTĪVĀK – proti, ka vairāk neregulē dalībvalstu sociālos jautājumos, pārāk lēni darbojas ārlietās (Ukrainas jautājums), pieļauj, ja ne visi struktūrfondu līdzekļi tiek lietderīgi izmantoti!


3. Pieprasījums: vairāk, nevis mazāk Eiropas!

Tā ir arī trešā sarunas atziņas: iedziļinoties atbildēs, kopējais pieprasījums ir diezgan skaidrs un pretējs valdošajiem politiskajiem vējiem – Latvijas iedzīvotāji vēlas, lai Eiropas Savienība „jauktos” VAIRĀK nevis mazāk, it sevišķi sociālajos jautājumos. Latvijas cilvēki ES institūcijām uzticas vairāk nekā vietējām – Eiropas līmeni uztver kā tīrāku, efektīvāku, kuram vajadzētu „pieskatīt” pašmāju bāleliņus. Šie novērojumi sakrīt ar daudz apjomīgākām Latvijas iedzīvotāju debatēm, kas tika organizētas pirms 5 gadiem.

Pat vēl vairāk – 2013.gada Eirobarometra dati rāda, ka 40% Latvijas iedzīvotāju vēlas, lai ES kļūtu par Eiropas federālajām valstīm! Paradoksāli, bet neizskatās, ka Latvijas politikā ir nopietnas partijas, kas būtu gatavas nākt ar šādu piedāvājumu: man šobrīd nav tam laba skaidrojama, iespējams, ka atrodamies pārāk lielā angļu valodas informatīvās telpas ietekmē, līdz ar to Latvijas politiķi un mediju cilvēki ņem savas idejas no angļu valodā pieejamiem resursiem, t.sk. britu politikas, kas ir, maigi sakot, skeptiski noskaņota pret ES, bet Lielbritānijas sabiedrības politikas uztvere ir, tik pat maigi sakot, krasi atšķirīgi no Latvijas sabiedrības uztveres. Neizskatās, ka Latvijas sabiedrību biedētu politiskais meldiņš par Eiropas Savienību kā invazīvu slimību, kas atņem pašmāju institūcijām vairāk un vairāk funkciju (un līdz ar to būtu ierobežojama) vai Briseles šaušalīgo birokrātiju. Lai šādas vēstis būtu efektīvas, tām ir viens priekšnoteikums – cilvēkiem jāmīl savas pašmāju institūcijas vairāk nekā Eiropas Savienība, jāuzskata tās par efektīvākām. Diemžēl šī pavisam noteikti nav Latvijas sabiedrības uztvere.

Šī atziņa gan prieku nerada. Nav labi, ja Latvijas iedzīvotāji vēlas lielākas Eiropas Savienības pilnvaras tikai tādēļ vien, ka neuzticas pašmāju institūciju vēlmei un spējai risināt mūsu sabiedrībai svarīgus jautājumus. Tas ir skolniecisks skatījums, kurā nenovērtējam paši savas spējas un ietekmi – gaidot, kad „Eiropa” atnāks vai nu ar žagariem klases lielākajiem kaušļiem vai arī lai visus darbus – sociālo noslāņošanos, izglītības reformas, veselības reformas - izdarītu mūsu vietā.

Pārrāvumam domāšanā būtu jāsākas ar atziņu, ka mēs, tieši mēs, jau arī esam tā Eiropa – mēs un vēl 27 valstu cilvēki. Mūsu vēlētie deputāti ir daļa no Eiropas Parlamenta, mūsu valdības ministri regulāri pulcējas Briselē ar 27 saviem kolēģiem, lai paši, „kā Eiropa”, lemtu, kā tālāk būt: pasaulei, Eiropai, Latvijai. Arī Eiropas Komisija ar tās dalībvalstu valdībām adresētajiem „brīvprātīgi obligātajiem” ieteikumiem par darāmajiem darbiem finanšu, sociālajā, tieslietu, izglītības jomā (lūk, atstāsts par ieteikumiem Latvijai] ir nevis Briseles, bet MŪSU institūcija – paši, kopā ar citu valstu pārstāvjiem, esam tai šādas pilnvaras piešķīruši. Mūsu, kopā ar citu valstu pārstāvju, ziņā ir lemt, vai turpmāk šīm pilnvarām uzraudzīt dalībvalstu valdības ir vai nav jābūt vēl lielākām. Eiropas Savienības līmenī notiekošās labās lietas ir arī mūsu (deputātu, ministru, sabiedrības) nopelns, sliktās – arī mūsu (deputātu, ministru, sabiedrības) atbildība.