Esat kādreiz domājuši par to, kādēļ McDonald’s nav jāatstāj dzeramnauda, kamēr citos restorānos (par ko, starp citu, McDonald’s sevi uzskata) un kafejnīcās ir?
Dzeramnaudas maksāšana - vai aitisma pazīme? 118
08.07.2013. Blogā
Kā agrākais McDonald’s darbinieks varu pastāstīt – tā ir ēstuves politika visā pasaulē un darbiniekiem ir pat aizliegts pieņemt naudu par apkalpošanu. Jo ikviens ir pelnījis ideālu un ātru apkalpošanu bez papildus samaksas.
Dzeramnaudas došana ir samērā ķēpīgs process, jo īpaši – atrodoties ārzemēs. Tu īsti nezini, cik un vai no tevis sagaida (nu labi, var jau izlasīt par to ceļvedī), vai labāk to atstāt uz galda, vai viņiem kaut kur pie letes tam ir izvietota īpaša burka, vai varbūt dzeram nauda būs iekļauta rēķinā. Galu galā – varbūt šķietami nelaipnā apkalpošana ir kultūru atšķirības jautājums un būšu skopule, ja neatstāšu dzeramnaudu.
Ne tik sen uzzināju, ka dzeramnauda ir jādod arī frizierim - izrādījās, ka gadiem esmu gājusi pie friziera, nezinot šo svarīgo faktu un mani laikam ir uzskatījuši par skopu vai nelaipnu. Garderobistēm ārvalstīs mēdz dot dzeramnaudu, bet nezinu, vai JRT man tagad būtu jāseko šim piemēram. Un kā ir ar viesnīcu personālu, kuru komandējumos esmu vienmēr ignorējusi? Nemaz nerunājot par ieskrietuves veida kafejnīcām, kurās man viesmīlis ielej kafiju līdzņemšanai, es samaksāju un aizeju – arī tur pie kases stāv dzeramnaudas burka, kuru parasti ignorēju - šis cilvēks man ir ielējis kafiju un izsitis čeku – par ko man tā būtu jādod?
Nerunāsim nemaz par to, cik bieži sanāk maksāt ar karti un man nemaz nav skaidras naudas, kuru atstāt tējai, jo ne vienmēr uz priekšu plānoju kafejnīcas apmeklējumu. Un piečuku jau arī neatstāsi, paprasot izdot atlikumu no dzeramnaudas.
Zinu, ir vietas, kurās dzeramnauda tiek pieskaitīta rēķinam un man šis risinājums šķiet ērts, palīdzot izvairīties no neveiklām situācijām.
Dzeramnauda ir viens no daudziem filigrānajiem veidiem, kādā apkalpojošajā sfērā strādājošie uzņēmēji var krāpt valsti un čakarēt savus darbiniekus. Darbinieku pieņemam uz minimālo algu – ko nopelnīs uz dzeramnaudām, to nopelnīs. Ļoti ērti – tā var nopelnīt, iekasējot no apmeklētājiem samaksu par pakalpojumiem un ļaujot viņiem vēl arī līdzfinansēt darbinieku algas. Zinu, ka vismaz agrāk Čilī Picā strādājošie studenti man stāstīja, ka dzīvo tikai no dzeramnaudām. Labs biznesa modelis. Tādējādi, mums ir jārēķinās, ka jomās, kurās ir pieņemts maksāt dzeramnaudu, mēs nemaksājam reālo cenu – mēs maksājam par 10-20% mazāk.
Nekad nav skaidrs, kur dzeramnauda nonāks un kas to ir pelnījis. To gardo kūku jau necepa viesmīle, bet tas ietekmēs manu lēmumu par dzeram naudas apmēru. Savukārt to matu salātos iemaisīja kāds cits, bet jau atkal – tas ietekmēs manu lēmumu par dzeram naudas apmēru. Dažreiz mani apkalpo 3 viesmīles, kura tad savāc dzeramnaudu? Vai un kā varu zināt, ka tā tiek godīgi sadalīta starp tiem, kas bija iesaistīti labajā apkalpošanā? Tāpat, šķiet, ēdināšanas uzņēmumi izmanto viesmīles kā zibensnovedējus, kas ar savu dzeramnaudu samaksās par visu – negaršīgu ēdienu, tarakāniem zupā, nepietiekamu darbinieku skaitu un no tā izrietošu lēnu apkalpošanu, neērtiem krēsliem, u.t.t.
Aploksne dakterim vai medmāsai principā ir tas pats, kas dzeramnauda viesmīlei. Stjuartēm taču neviens dzeramnaudu nemaksā, vai ne? Policistiem par to, ka samierināja kaimiņu ģimenes strīdu arī ne, vai ne? Un kā ir ar jauko, laipno veikala pārdevēju? Vai viņai dzeramnauda par laipnu apkalpošanu nepienākas? Vēl jo vairāk – mēs zinām, ka nekādi nodokļi no dzeramnaudas netiek maksāti, tādēļ daudzās valstīs to izmanto kā aizsegu pelēkajai ekonomikai un korupcijai. Turklāt, korupcijas uztvere un dzeramnaudas... ir saistītas lietas (avots)
Ko vispār nozīmē ierastie 10% no kopsummas? Ja es nopērku dārgāku vīnu, uzņēmums nopelna vairāk, bet vai viesmīlei ir bijis jāpieliek vairāk pūļu, nekā ielejot man karafi ar mājas vīnu? Kāpēc es viesmīlei atstāju vairāk dzeramnaudas par tunča steiku, nekā 3 kafijām?
Dzeramnaudas pastāvēšana veicina seksismu un rasismu (pētījums liecina: ASV viesmīļi ar tumšāku ādas krāsu saņem mazāku dzeramnaudu, nekā tie, kas ir ar gaišu ādas krāsu). Citi pētījumi savukārt pierāda (te un te) - sievietes saņem lielāku dzeramnaudu, nekā vīrieši un seksīgas sievietes saņem lielāku dzeramnaudu, nekā ikdienišķa izskata sievietes. No tā seko nepieciešamība 8-12 un pat vairāk stundas nostrādāt uz augstiem papēžiem (kas ir augstākajā mērā neveselīgi!) un pieciest nevēlamu uzmanību no nepazīstamiem vīriešiem. Un tas viss – dzeramnaudas dēļ. Pētījumi liecina, ka viesmīles kā daļu no sava ikdienas darba uzskata seksuālu uzmākšanos– to, ka apmeklētāji izsaka intīmas piezīmes un aicinājumus, aizskar viņu ķermeni bez atļaujas vai aicinājuma. Vai mums ir pieņemami uzturēt šādu sistēmu?
Dzeramnauda piespiež cilvēkus baidīties no apkalpošanas, kas patiesībā ir apkalpojošajā sfērā strādājošo pienākums. Piemēram, pavisam nesen Varšavā taksists piedāvājās man palīdzēt ar kofera nešanu, kam es piekritu. Kolēģe, kas ir ceļojusi pa Indiju, man noteica – labāk tā nekad vairs nedari, jo viņš tagad gaidīs dzeramnaudu. Viņa turoties pie savām mantām ar nagiem un neļauj nevienam sev palīdzēt, lai vēlāk nekļūtu par dzeramnaudas izspiešanas upuri. Atvainojiet, bet vai tas nav šo cilvēku darbs – palīdzēt man?!
Pati dzeramnaudas ideja šķiet neloģiska, ja mēs paskatāmies uz to no sava ikdienas darba puses. Kā būtu, ja es pēc uzrunas konferencē saņemtu dzeramnaudu? Un kā būtu ar gadījumu, kad kāds no kolēģiem sniedz interviju TV3 ziņām un tad sagaida dzeramnaudu par to? Kā būtu, ja dzeramnauda būtu jādod visiem – Maximas kasierēm, trolejbusa vadītājam, uzņēmuma grāmatvedim par algas pārskaitīšanu, u.t.t. Papildinājumam – kā būtu, ja tavs dzeramnaudas apmērs būtu atkarīgs no krūšu lieluma, seksīguma un dzimuma? Tas šķiet absurdi, tomēr tā tas notiek apkalpojošajā sfērā.
Cits jautājums ir par to, kā to izbeigt. Ja tam ķerties klāt kā patērētājam, ir pārāk liels risks, ka nākamajā reizē es ne tikai nebūšu mīļi gaidīts viesis kafejnīcā, bet iegūšu arī iesauku „skopule”. Tādēļ iniciatīvai būtu jānāk no uzņēmumiem - vai nu iekļaujot dzeramnaudu rēķinā vai pakalpojuma cenā (te piemērs no Ņujorkas).
Diemžēl pētījumi parāda - servisa kvalitāte nav saistīta ar dzeramnaudas apjomu. Tādējādi, parastās situācijās nav svarīgi, cik lielu dzeramnaudu tu atstāj, jo saņemsi aptuveni vienu un to pašu pakalpojumu.
CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!
Komentāri (118) secība: augoša / dilstoša
obat herbal http://goo.gl/ueNypU
Tutorial Hijab Pashmina http://goo.gl/cePRwV
Vai jūs vēlaties pārdot savu nieri? Vai tu meklē iespēju pārdot savu nieri par naudu, jo finanšu nojauktu un jūs nezināt, ko darīt, tad sazinieties ar mums šodien pa dr.louisclinic @ gmail.com, un mēs piedāvājam jums labu summu nierēm
Nereti skatos, ka te portāla uzraugi dzēš nepieņemamus komentārus tādējādi noturot kvalitāti diskusijām. Kā būtu ar šī bezatbildīgā, provocējošā, izmisušu ļaužu vilinošā komentāra dzēšanu?
''Stjuartēm taču neviens dzeramnaudu nemaksā, vai ne? ''
Ko nozīmē nemaksā??? ārzemnieki atstāj, šad tad latvju bāleliņi ,kuri droši vien ir sexisti ,ar atstāj dzeramnaudiņu, tas tak jauki, ja klientam patīk tad kapēc lai viņš neatstātu , striptīzklubos tak ar atstāj dzeramnaudas, kāda starpība , lidmašīna, restorāns ,frizieris , taxis?
Lindas rakstīšanas stils kauc pēc pārprofilēšanās uz Kasjauns.lv rakstiem.
Vai man arī no sava "simtlatnieka" algas ir jāatstāj dzeramnauda par brīvpusdienām trūcīgo, mazturīgo, bezdarbnieku un bezpajumtnieku ēdināšanas virtuvēs ( piegādātājiem, zupas katlu nesējiem, traukos lējējām utml.
Dzīvoju Meksikā. Meksika balstās uz dzeramnaudām. Šajā valstī īsti nav funkcionējošas sociālās palīdzības sistēmas, nav arī pieņemts ubagot. Līdz ar to dzeramndaudas ir zona, par kuru valsts it kā saka - mēs nevaram ne visiem šiem cilvēkiem palīdzēt, ne arī no viņiem iekasēt nodokļus.
Garīgi atpalikuši, mazizglītoti vai cilvēki ar daļēju invaliditāti piedāvā 100% dzeramnaudu apmaksātus servisus un visbiežāk tie ir - benzīna ieliešana uzpildes stacijā, mašīnas nomazgāšana stāvvietā, iepirkumu maisiņu aiznešana/sapakošana/iekraušana mašīnā u.c.
Man šī sistēma liekas veselīga - pirmkārt bagātākie palīdz nabagākajiem, un tas notiek nepastarpināti. Otrkārt, dzīve ir daudz, daudz ērtāka (esmu grūtniece un novērtēju iespēju neko nenest, neliet benzīnu mašīnā, nepārbaudīt eļļas un nepumpēt riepas).
Treškārt nav sociālo palīdzību liekēžu, kas citādi saņemtu savus daždesmit latus, kurus priecīgi nodzertu.
Ja Tev nav darba, tad šī ir valsts, kurā ej un strādā, un dienišķajai maizei sanāks. Primitīva, bet brīnišķīgi funkcionējoša sistēma.
Kādēļ Latvijā, kurā ir pilnīgi cita sociālās nodrošinātības sistēma, ir jāmaksā dzeramnauda atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem kuriem principā kāds maksā nodokļus un algu, un ir tiešais darba devējs, bet citiem - ne, man nav skaidrs. Turklāt kādēļ jāmaksā dzeramnauda par pakalpojumu, no kura nevar izvairīties, man šķiet absurdi.
Piemēram, Meksikā es varu izvēlēties, nest savus iepirkumus pati, vai palūgt kādam kas to izdara. Restorānā es taču nevaru aiziet uz virtuvi un atnest sev šķīvi zupas! Tātad tiek sagaidīta dzeramnauda nevis par papildus pakalpojumu, bet par pakalpojumu kas ir paredzēts pēc definīcijas.
>>> Man šī sistēma liekas veselīga - pirmkārt bagātākie palīdz nabagākajiem, un tas notiek nepastarpināti.
========
Kamēr var garantēt, ka cilvēki to neizmanto ļaunprātīgi un netraucē citiem, tikmēr viss ir labi. Ņujorkā bija saviesušies t.s. "sqeegee men" - cilvēki, kuri uzmācās autovadītājiem, teiksim, sastrēgumos ar automazgāšanas pakalpojumiem. Tomēr jau 1990-to gadu sākumā Ņujorkas policijā parādījās t.s. "broken windows teorija" - kas visus šos ļaudis no ielām aizvāca; iestikloja visus logus, saskrūvēja spuldzītes; aizkrāsoja grafiti. Un kārtība uzlabojās. (Čikāgas ekonomists Steven Levitt pēc tam parādīja šīs parādības korelāciju ar Roe vs. Wade - abortu legalizāciju, kas bija notikusi ap 1973.g.)
Kairā, teiksim, ir pieņemts iedot nelielu dzeramnaudu apsargam, ja kaut kur viņa apsargātās ēkas tuvumā (ne obligāti rezervētā stāvvietā) esi noparkojis automašīnu - arī attaisnojums tas pats, ka šiem apsargiem maksā ļoti maz, bet viņiem jāuztur ģimene. Savstarpējas solidaritātes pasākumus var izdomāt visvisādus - bet Latvijā mēs virzāmies tomēr citā virzienā. Strādājošiem cilvēkiem ir vajadzīga normāla alga; trūcīgajiem - sociālā palīdzība; un benzīnu Latvijas degvielas stacijās tomēr var ieliet katrs pats :) Varbūt propāna gāzi iepildīt ir grūtāk - bet arī šajā jomā mēs pārejam uz pašapkalpošanos. Ja kādai grūtniecei tas būtu grūtāk izdarāms - viņa var palūgt palīdzību degvielas stacijas pārdevējai vai kādam citam autovadītājam. Un viņai palīdzēs bez jebkādas dzeramnaudas. Lai kādi latvieši nebūtu individuālisti - šeit atšķirībā no Meksikas par šādiem sīkiem pakalpojumiem nemēdz gaidīt samaksu.
Jā, tieši tā, Kalvi! Mans mērķis bija pateikt, ka dzeramnaudas ir piemērotas valstij, kurā šādi darbojas sociālā sistēma. Kādēļ Latvijā šādi ir jāpabalsta atsevišķas profesijas, man nešķiet saprotami.
Bet par benzīna ieliešanu Latvijā es būtu gatava piemaksāt patiešām. Bet tas jau ir cits, komforta stāsts.
To tu gan raksta autor lej, ja LV mcDonaldā nedod tipus, tad nesaki to pa visu pasauli. Pie kases stāv kastīte, kur var mest atlikumu, un vispār padzīvojot ārzemēs pāris mēnešos sapratīsi , kur maksā kur nē un cik. Vēlreiz par McDonaldu, tur neapkalpo oficiantes, tātēc arī neliela atšķirība. Un tas ir ātrās apkalpošanas restorāns neviss klasiskais. Tipo parasti par servisu (pieness, padod, ainess utt.).
Nezinu kā LV, bet te ASV oficiantes saņem minimālo algu un dzīvo tikai praktiski uz tipiem.
http://en.wikipedia.org/wiki/Tip_(gratuity)
nav jau tā ka 10% ir no cenas vērtības ... vērtība 10% ir no visa kopā - atbalstu kolēģus, jo - jo augstākas klases vīns, jo jāmāk ir tas pasniegt pēc dekantēšanas un aerācijas princiopiem - nav jau mājas vīns... un citi faktori - kā apkalpo, kā sagaida utt.
Pamēģiniet paši pastrādāt par 1 Ls stundā, samaksāt par dzīvokli un studijām, un pārtiku, un tad parunāsim par to- vai dzeramnaudas ir vai nav jāatstāj... Alga, ko maksā kafejnīcās un restorānos svārstās no 0,50 - 1,00 Ls stundā, kas ir smieklīgi, bet darbs ir grūts - gan fiziski, gan morāli.
Tā nav spiesta lieta - strādāt par 1 Ls stundā. Ja nepatīk, vienmēr var arī nestrādāt. Žogus un sargtorņus vēl neesmu manījis ne ap vienu kafejnīcu.
tas nozīmē to,ka cilvēks,kas saņem citā sfērā līdzīgu algu,ka fejnīcā bulku apēst nevar,lai neizskatītos pēc žmoga...
Cilvēks izskatās pēc žmoga vienmēr, kad neizdāļā savu naudu pa labi un pa kreisi visiem, kuriem tās mazāk. Vajadzētu vispār naudu aizliegt un sadalīt visiem visu pilnīgi vienādās daļās.
Tev neviens nespiež atstāt dzeramnaudas! Tā ir tava brīva izvēle! Šis raksts man liek domāt kad neesi nemaz lietas kursā par ko raksti!
Obligākā kārtā dzeramnauda nav jādod. Tas ir intīms process un katrs pats nolemj, bija viņam tanī krogā labi vai nē. Ar varu tu nekad mīļš nekļūsi.
Vēl viena ideja saplosīšanai: Manuprāt šī visai agresīvā dzeramnaudu atbalstīšana līdzinās cīņai pret smēķēšanu. Kā viens tā otrs ir darbības imitācija. Imitējam ka esam pateicīgi. Imitējam, ka cīnāmies par veselīgu nāciju. Citiem vārdiem, izvēlamies vieglākos ceļus, kas ļauj sev uzsist pa plecu un būt apmierinātiem. Un, tā kā suns zina ko ēdis, tad zināma agresija izpaužas abos gadījumos.
Paldies par rakstu, kas izraisīja tik interesantu polemiku. Vakardien izlasīju visus komentārus, šodien ir nākuši klāt jauni. Domāju, ka aitisma pazīme būtu nedomājot darīt visiem vienādi, t.i., vai nu visi vienādi nedod tējas- jeb dzeramnaudu viesmīlei jeb oficiantei / oficiantam jeb viesmīlim, vai gluži otrādi - dod. Par laimi, tējas naudas došana nav aizliegta ar likumu. Tas dod iespēju visiem cilvēkiem rīkoties saskaņā ar savu personisko, individuālo pārliecību un vērtībām. Tas ir lieliski! Katrs var patstāvīgi izmantot savu izpratni par lietām un rīkoties atbilstoši savai unikālajai izpratnei. Ja cilvēks vēlas nedot tējas naudu seksisma vai kādu citu argumentu dēļ, par laimi demokrātiskā sabiedrībā viņš/viņa var tā darīt. Ja cilvēks vēlas paust mazu pateicības žestu par apkalpošanu – to var darīt! Un tas attiecas uz komunikatīvajām situācijām gan ar viesmīli, gan garderobistu. Šīs atšķirīgās rīcības ir mūsu sociālās komunikācijas bagātība un pazīme, ka cilvēki tomēr izmanto savas tiesības un pienākumu domāt patstāvīgi un pieņemt lēmumus, un rīkoties. Un, kas svarīgi, izdarot to, viņi ir atbildīgi sev pašiem, nevis citu cilvēku viedokļa spiesti.
Atliek tikai viens mazs jautājums - vai citās darbavietās arī var ieviest ar nodokļiem neapliekamu atalgojuma daļu?
Pilnībā piekrītu. Cilvēkiem ir jābūt brīvai izvēlei kā rīkoties. Runa jau nav par tipiem kā tādiem. Runa ir par cilvēkiem, kuri tos, kuri izdara citādāku izvēli nekā viņi paši, sauc par skopuļiem. Nevienam nav tiesību otru nosodīt par viņa rīcību, ja šī rīcība netraucē un negrauj.
Un vēl runa šeit ir arī par "kultūras" jēdzienu, kurā tiek sabāzts viss, ko nav slinkums un kurš tiek glorificēts. Kultūra nav tikai labā un galantā uzvešanās. Kultūra ir arī draņķīgi grafiti uz sienām, spļaušana uz ielas, smēķēšana, dzeršana Līgosvētkos - viss, ko vien konkrēta cilvēku kopiena uzskata par vajadzīgu darīt. Taču tas nenozīmē, ka kultūras jēdzienu var izmantot, lai kādu mācītu dzīvot, padarītu zemāku, sliktāku.
Man personīgi vienkārši ir nepatīkami redzēt kā viens cilvēks pazemojas dzeramnaudas dēļ, bet otrs to izmanto lai sajustos kundziņš. Tie, kas bijuši ASV, apliecinās - šādi uzvedības modeļi tur ir papilnam. Apkalpojošais personāls ir gatavs laizīt zoles, bet klientiem šķiet, ka šī izlikšanās ir norma. Karalis, tā teikt, ir kails.
es atstāju i veikalā, ja man patika apkalpošana, i ātrās ēdināšanas uzņēmumā i frizētavā - viss ir atkarīgs no apkalpojošā personāla prasmēm pārdot to preci, aks ir viņam pieejama ...
Nevajag jaukt VID,UR, Narvesen utt. ar tējas naudu ēstuvēs. Sīkstuļiem ir pietiekoši daudz ēdināšanas vietu (kaut vai McDonalds vai Lido), kur var norēķināties pie kases un tējas naudu var nedot. Dot tējas naudu ir kultūras jautājums. Ja sevi cieni, tad iedod atbilstoši savai pašcieņai un, uzsveru, apkalpošanas kultūrai. Ja apkalpošanas kultūra ir zema, tad tējas naudas nedošana ir pašsaprotama. Bet, ja tie ietaupītie santīmi, ko neiedod viesmīlim (-ei), tev tik cieši sirdij pieauguši, tad dzīvo vien tālāk ar savu sīkstulību un iedomu, ka visu pasaulē zini par citiem labāk.
Pamēģini apšaubīt lietas. No kurienes ir šis uzskats, ka "kulturāls cilvēks dod tējas naudu oficiantēm, bet nedod garderobistei"? Mēs ļoti daudz ko pieņemam kā "ētiku" vai "tā ir kulturāli pieņemts", bet dažreiz vajag parakt dziļāk, lai saprastu, no kurienes ir radusies tā vai cita rīcība.
Klau, varbūt vajadzētu atteikties no rusicisma "čajevije". Latviešu naudā ir "dzeramnauda". Var dzert arī tēju, ja vēlas.
No zila gaisa parautas kultūras normas nevajag kultivēt.
Oficianta darbs nav nekāda privilēģija, ka jāapvainojas, kad nedod dzeramnaudu. Tu strādā tieši tāpat, kā to dara visi citi. Vai nu dari kārtīgi, vai meklē patīkamāku nodarbošanos.
Bija reiz tajā Narvesenā, kas pie Makdonalda un bankām pie Laimas pulksteņa, kā arī Centrālajā stacijā pašā vidū, tādi keksi, kuri jautri sarunājās ar pircējiem, komentēja pirkumus un ieteica tiešām noderīgas lietas. No viņiem es saņēmu vairāk labuma kā no kaut kādas oficiantes, plus vēl devu pretī - ja ar mani tā runā, tad, pat pusaizmidzis, biju priecīgs tāpat forši atbildēt. Un nekādas dzeramnaudas, vienkārši abpusēja saskarsme, kas rada prieku. Bija riktīgi žēl, kad viņi no tā darba aizgāja.
Tā bija īsta un nesamākslota pateicība - tu pasaki paldies tad, kad tiešām ir, par ko. Un nekādas naudas, tīras emocijas. Kas ir labāk par naudu.
Te vēl jāsaka, ka pats arī mēdzu dot dzeramnaudas. Kaut arī apsveru, ka no šī kaitīgā ieraduma vajadzētu atteikties.
Jo kur prieks un jēga iemest pāris latus par to, ka oficiante tev noskaita no galvas dzejoli "mani sauc Anete un es šovakar būšu Jūsu oficiante"? Nu nekur.
Toties savam mašīnas meistaram nekad neprasu atlikumu par remontu, kas tāmējās uz 43.75, ja man pie rokas ir 45 Ls. Es zinu, ka par to laipnību nākamreiz man sataisīs vairāk, nekā esmu prasījis. Vai pārdos detaļu par latu, kamēr citur gribēs nokāst latus 15.
Manuprāt viss ir pavisam vienkārši. Ikviens normāls cilvēks visu ļoti labi saprot un dzeramnaudu atstāj atbilstoši savām iespējām un apkalpošanas kvalitātei. Ja kāds ir tāds sīkstulis, ka viņam vajag atrunas, lai nedotu dzeramnaudu, tad tā ir šā cilvēka problēma. Tādu cilvēku nevaru ne cienīt, ne gribētu sev par draugu vai dzīvesbiedru. Skopuļi un tie, kas visu pasaulē grib pārtaisīt netrūkst, bet ar tādiem, vismaz man, nav pa ceļam.
Zināmā mērā tas ir stāsts par Mr10% vai Mr20%. katrs jau samaksā atkarībā no savām iespējām un apkalpošanas kvalitātes, vai ne?
Ja neesi skopulis, tad nākamreiz VID, UR, Narvessen, Rimi, utml. iemet 20% pakalpojuma/pirkuma summas apkalpojošajai personai rokās.
Man nav jādomā atrunas, lai nedotu dzeramnaudu. Man ir jādomā atrunas, lai to dotu. Viesmīļiem un oficiantiem maksā algu, un es maksāju par pakalpojumiem, kas nodrošina viņiem algu un vsjo,
Un kas ir tas viss, ko ikviens normāls cilvēks saprot? Ka dzeramnaudas ir aksioma?
Nav runa par skopumu, bet par prognozējamību. Katrs, kurš ir aizpildījis savas kompānijas grāmatvedībai "expense report-us" (vai vēl jo vairāk - izmantojis darba devēja kredītkarti) sapratīs, ka restorāna, viesnīcas, taksometra u.c. rēķinam ir jābūt vienkāršam, trulam un caurspīdīgam.
"Apkalpošanas kvalitāte" tikai padomju cilvēka smadzenēs bija stiepjams jēdziens (t.i. tā varēja būt "augstāka" vai "zemāka"). Jebkurā mūsdienu kvalitātes pārvaldības sistēmā (quality management system - piem. ISO 9000 vai CMM) pateiks, ka pakalpojums ir kvalitatīvs, ja tas atbilst tam, ko klients sagaida. Viss. Pakalpojumam, kurš nav kvalitatīvs, tirgū vispār nav vietas.
ISO 9000 un tamlīdzīgi sertifikāti ir rādītājs tikai un vienīgi tam, ka uzņēmums papīrus kārto standartā noteiktajai birokrātijai atbilstoši. Ar saražotā produkta kvalitāti tam saistības nav pilnīgi nekādas.
Viesturam: Par ISO dokumentu sakārtotība tiešām ir būtiska (mēdz teikt, ka ISO 9000 sertificētajos uzņēmumos galvenā priekšrocība - spēja pareizi un atbilstoši standartiem bankrotēt). Tomēr, šie kvalitātes vadības procesi vismaz IT uzņēmumos ir vērsti ne tikai uz dokumentēšanu, bet arī uz to, lai visi svarīgākie procesi tiktu padarīti prognozējami. Lai uzņēmuma darbības galarezultāti būtu iespējami maz atkarīgi no darbinieku īpašas varonības vai visādām nejaušībām. Es gan pieļauju, ka par ISO/CMM var rasties ļoti dažādi viedokļi - un labprāt piekritīšu arī Jūsu konstatējumiem un pieredzei.
Mani toties pārsteidz kaut kas cits: bieži dzirdētie stāsti par to, ka restorānos dzeramnaudas it kā dod "par kvalitatīvu apkalpošanu". Tam negribas piekrist. Kvalitatīva apkalpošana ir norma jebkurā konkurencei pakļautā biznesā. (Varbūt vienīgi lielākajos tūrisma centros var izdzīvot arī tādi pakalpojumu veidi, kas tipisku klientu atstāj neapmierinātu, jo visu laiku ir jaunu klientu pieplūdums.)
Man bija tikpat skaidra attieksme pret dzeramnaudām kā raksta autorei - man tādas nevajag un es tās nemaksāju. Taksometriem, kurus es reizēm lietoju, lai agrās rīta stundās nokļūtu līdz Rīgas lidostai es gan noapaļoju taksometra skaitītāja rādījumu apmēram par latu uz augšu; bet uzskatīju to par sava veida atlīdzību taksometra šoferim par viņa darbu naktīs. Citur nekur nebija pat prātā nācis.
Manu skatījumu uz dzeramnaudām krietni izmainīja nedēļas brauciens uz Bukaresti - es tur dzīvoju patālu no centra, biroju rajonā - kur bija tikai starptautisko uzņēmumu pārstāvniecības, auto tirdzniecības saloni un klaiņojoši suņi. Iztēlojamies Rumbulu - tikai lielceļam abās pusēs ir ar nezālēm aizauguši klajumi un privātmāju puduri. Viesnīca bija "Alexander Hotel" (sk. http://alexanderhotel.tv/ ) - nezkāpēc viņi izmanto Tuvalu(!) Webdomēnu - bet tā bija par pieņemamu cenu un pavisam tuvu manai darba vietai. Saprotams, ka ēstuvju izvēle tur tuvumā nebija nekāda lielā - un tā es sāku ēst vakariņas tanī pašā viesnīcas restorānā. Dzeramnaudu nemaksāšana dažu dienu laikā noveda pie tā, ka apkalpojošais personāls mani šajā restorānā ignorēja - vai nu nenesa ēdamkarti, vai arī nepiestādīja rēķinu 30, 40 un vairāk minūtes - neraugoties uz to, ka tas bija samērā maz noslogots. Pasāku uz šo ēstuvi ņemt līdzi laptopu - un darīt visādas darba lietas, retumis laipni palūdzot personālam atnest ēdienkarti vai rēķinu. Nekas nemainījās - rumāņu oficianti turpināja savu "itāliešu streiku", tāpat izlikās, ka viss ir kārtībā, bet apkalpoja superlēni. Līdz tam es visu laiku norēķinājos ar kredītkartēm. Tiklīdz kā aizgāju līdz bankomātam un kārtējam ļoti tūļīgi atnestajam rēķinam pievienoju 5 RONu banknoti (5 rumāņu lejas - apmēram 0.80 LVL), tad apkalpošana tūlīt atkal kļuva normāla.
Starp citu, Rumānijas Makdonaldā arī var atstāt dzeramnaudu - iemest to īpašā trauciņā, kas tālāk tiek izmantota kaut kādiem labdarības mērķiem. Neraugoties uz to visu, par Rumāniju man palika pozitīvs iespaids - tur daudz agrāk nekā pie mums sākas pavasaris. IT drošības speciālisti (banku datoradministratori u.c.) ir ļoti kvalificēti un ieinteresēti. Divu nedēļu laikā klaiņojošais suns man iekoda tikai vienreiz; pārsvarā jau tie suņi ir diezgan labsirdīgi. Nu un dzeramnaudas viņu oficiantiem laikam tomēr gribas.
Pret rēķina nenešanu ir ļoti labas zāles. Ja paprasi rēķinu un pusstundā tā nav, pieņem, ka pakalpojums bija bezmaksas, un ej mājās. :)
Latvijā varu visādus nelokāmus principus piekopt :) Bet visādās svešās zemēs kaut kā negribas - visus tāpat neizmācīsi; reizēm vieglāk ir pielāgoties.
Manuprāt, autorei ir lielā mērā taisnība: Latviju (līdzīgi kā, teiksim, Japānu) vajadzētu gan vietējiem, gan ārzemniekiem pieteikt par "zemi bez dzeramnaudām" - varbūt tas ir vēl svarīgāk nekā "zeme, kas dzied" vai "zeme, ko bauda nesteidzīgi". Protams, vajadzētu arī atbilstošus pasākumus, lai padarītu prognozējamākus taksometru un restorānu pakalpojumus. Piemēram Charlotte (North Carolina) taksometru firmas ir vienojušās par "airport-downtown flat rate" - 25 dolāri. Kas kopā ar visu citu info ir attēlots uz visu taksometru durvīm. Sk. http://www.citycabofcharlotte.com/ . Visās ASV pilsētās nav perfekts sabiedriskais transports - bet vismaz viņi ir nodrošinājušies, lai nevienam tūristam nebūtu bail sēsties taksometrā.
Kalvi, šis gan bija lielisks stāsts! Paldies! Paldies Dievam, nav nācies ilgstoši dzīvot viesnīcā komandējuma laikā, bet man varētu gadīties līdzīga situācija kā tev.
Labi, tā kā neviens pie manis nerunā, tad parunāšu vēl šeit- liela daļa problēmas ir arī kopējā attieksmē, kas gan ir vēsturiski veidojusies un tādēļ nav uzskatāma par no pakaļas izrautu- darbs bārā ir vissmagākais darbs uz zemeslodes. Neviens darbs nav viegls ala katrai maizītei sava garoziņa, katrai ābelei puveklītis- tādēļ "nabadziņš" nav uzskatāms par argumentu. Protams, visa rezultātā darba vide ir tāda, ka bez dzeramnaudām daudzi bāra darbinieki patiešām dzīvotu kartona kastē zem tilta, bet no otras puses, tā nav patērētāja atbildība. Ja visa pasaule sadotos rokās, kā Koelju grāmatās, es vēlētos, lai valsts ieņēmumu dienests un darba inspekcija uztaisa kaut kādu medgareidu pa visu pilsētu, jo šī brīža situācija bieži vien ir- daudzi ēdināšanas uzņēmumi nemaksā nodokļus un daudzi citi nemaksā nodokļus, jo savādāk nespētu konkurēt ar cenām un aizietu pa burbuli. Atļaušos citēt vienu piemēru no sev zināmu cilvēku dzīvēm "Es gan pirms 6 mēnešiem pārtraucu darbu ļoti ekstrēmā Vecrīgas uzņēmumā,kur priekšnieks tā arī darīja- ziemā samazināja algu uz 0,70 santīmiem stundā plus dzeramnaudas. Sapulcē tika pateikts - Mākat labi apkalpot,dabūsiet dzeramnaudas, tad arī ar 0,70 sant. pelnīsiet labu algu."
svarīga piebilde- es pati esmu strādājusi vairākos bāros un restorānos, tomēr, jāpiemin, ka veiksmes un veselā saprāta dēļ, ilgstošas darba attiecības man ir bijušas lieliskos uzņēmumos, kur darba devējs pret darbiniekiem izturējās ar cieņu un algām :)
Smiekli nāk. Ir čupām tādu darbu, kur pēc pirmās dienas labprāt skrietu atpakaļ atpūsties par oficiantu. Izredzētā suga, redz. :D
Es iedomājos par Guntara minēto pateicību citos veidos. Es piemēram, ne vienmēr atstāju tējas naudu dažādu iemeslu dēļ, tomēr tad, ja ir bijusi lieliska apkalpošana vai vienkārši ir forša vieta, vienmēr padalos sociālajos medijos ar ziņu, ka šī ir laba vieta vai uzrakstu bezmaksas rakstu savā blogā vai pieminu tad, ja žurnālisti prasa, kādas vietas man Rīgā patīk. Uzskatu, ka šis ir veids, kā varu atbalstīt kafejnīcas, kas man patīk - ejot uz turieni pati atkal un atkal un daloties ar citiem par to, ka tās eksistē. Man tas nav grūti, bet viņiem - bezmaksas publicitāte, kas mūsdienās nav maz.
Mana māsīca strādā uz viena no pasaules lielākajiem kruīza laineriem, un dzeramnaudas atstāšana ir normāla parādība. Algā sanāk nopelnīt vēl pusi klāt. Turklāt, jo augstākā amatā/restorāna klasē esi, jo lielākas dzeramnaudas. Kā strādāsi, tā pelnīsi! Viņiem pat ir izkosti savi triki, kā no viesiem nopelnīt vairāk dzeramnaudās. :)
Nu, lūk. Viltus pateicība un viltus laipnība.
Es nesen ar sievu ēdu Čili picā un, arī par to pašu iedomājos. Vai tad laipna apkalpošana nav tas, kas ir absolūtais minimums ? Vai tas ir kāds bonuss ? Kas īpašs ir jāizdara viesmīlim, lai viņš būtu pelnījis dzeramnaudu ? Jāielej vīns glāzē nevis klēpī un jāsmaida ? Bet vai tad tas nav pats par sevi saprotams ? Es arī strādāju apkalpojošajā sfērā un es nevaru iedomāties, ka man papildus maksātu par smaidīšanu un laipnu attieksmi (uztveru to kā savu darba pienākumu). Tāpēc, kopumā piekrītu raksta autorei. Vienīgais kas man ir iebilstams, ka reizi pa reizei, ja apkalpošana tiešām ir bijusi perfekta (+ ir izdarīts kaut kas vairāk), varētu atstāt dzeramnaudu. Bet tā nedrīkst būt sistēma. Jo kā sistēma tā veicina, mazākais, nodokļu nemaksāšanu.
Nu jau gan uzrakstīja - drusku jau tomēr ir atšķirība starp aploksni ārstam vai dzeramnaudu viesmīlei. Dzeramnauda tiek atstāta pēc brīvas gribas nevis pieprasīta par nieres pārstādīšanu.Var jau uzskatīt, ka viesmīle pasniedz tikai 3 kafijas, bet 12 stundas stāvēt kājās, cilāt smagus traukus un uzklausīt klientu "arī" negācijas gan varētu domāt ir dikti viegli. Turklāt par minimālo algu. Varbūt autorei no sākuma vajadzētu izmēģināt īstu viesmīļa darbu, nevis kkādā Double coffee, bet kārtīgā restorānā, tad iespējams viņa mainītu domas par tunča steika un 3 kafiju pienešanu.
Kāda apmeklētājam ir daļa gar to, cik ilgi viesmīle stāv kājās un cik četrrāpus?
Varbūt viesmīle varētu apmeklētāju pabarot par brīvu, jo viņš 12 stundas ir racis zemē trubas. Smagi taču; vai nav pelnījis?
Sorry, neviens darbs nav viegls. Jo īpaši - apkalpojošajā sfērā, bet tā jau ir mūsu izvēle - ne velti parasti tajā strādā jaunieši, kam vēl mugura un kājas nav sačakarētas, kas vēl fiziski to var darīt.
Strādājot McDonalds, es visa biju apdedzinājusies un tikai tagad, 10 gadus vēlāk apdeguma vietas, neskaitot to vienu, kad uzkritu uz grila, vairs neredz. Es biju tā nogurusi, ka nespēju pēc darba pavilkt kājas, bet tos, kas atļāvās būt nelaipni noguruma dēļ pret klientiem atlaida uzreiz; tos, kas pieņēma tējas naudas - tāpat. Esmu strādājusi arī veikalā, kur 12 stundas bija jāstāv uz kājām, jo sēdēt pārdevējiem bija aizliegts - tējas naudu par laipnību man neviens nedeva. Tāda ir dzīve un nevajag izdarīt secinājumus par autoru, kuru tu nezini.
Mana mamma strādā par medmāsu - gadiem ikdienā strādājot uz kājām, pārbīdot un kustinot simtkilogramīgus slimniekus, gadiem uzklausot negācijas un kašķīgus slimniekus. Maximas kasierēm ir fiziski grūti strādāt, bet viņas to dara, nesaņemot tējas naudu par uzsmaidīšanu klientiem.
Tā kā viesmīļi nav pasaules smagākā profesija, kas būtu pelnījusi visas sabiedrības atbalstu. Darbs mēdz nebūt medusmaize, get over it - neviens tev nav neko parādā.
Es nebiju domājis aploksni ārstam, bet gan pateicību, kādu cilvēki izjūt pēc tam, kad ārsts ir savu darbu izdarijis. Vienkāršu pateicību, kas vedina dāvināt ārstam jebko, kas ir pie rokas - viknas zeķes, cūkas šķiņķi vai naudu. Šaubos, ai kāds viesmīlis var izpelnīties šādu pateicību.
Es esmu dzirdējis, ka arī ogļračiem ir diezgan smags darbs.
Nesaprotu kur ir problēma? Gribi atstāj gribi neatstāj. J aautors jūtas neērti par neatstātu dzeramnaudu tā ir viņa problēma, ja viesmīlis liek klientiem manīt ka gaida dzeramnaudu tad tas nav viesmīlis bet vnk studentiņš kurš iedomājies ka tā varēs viegli nopelnīt. Nedomāju ka normālā restorānā (kas kas ir nevis McDonalds vai Double Coffe) viesmīlis varētu atļauties pieprasīt vai likt manīt, vai iekļaut jau rēķinā dzeramnaudu. Tā ir klienta brīva griba dot vai nedot. Tāpat kā pateicā ārstam. Kas Jums liedz aiznest ārstam pateicību par darbu?
Citējot "Šajā ziņā mēs visi esam kā aitu bars.." man žēl, ka autore jūtas kā aita. Es jūtos pietiekoši pārliecināta par sevi, lai nesekotu pūlim, bet darītu kā es gribu un kā jūtos.
Viesmīle, lieta jau tāda, ka tavs "daru kā jūtos" nav īsti tava saprāta vadīts pieņēmums.
Tu Statoilā pārdevējam iemet ar latu par to, ka tev piedāvāja snikerim bonusā padzerties ( laipni apkalpoja )? Nē? Tad neliekuļo.
Ļoti ceru, ka nekad pie mums netiks pieņemts kāds likums vai noteikums, kas paredz dzeramnaudas iekļaušanu rēķinā, jo kāpēc gan man kādam būtu jāatstāj dzeramnauda, ja es to nevēlos?
Dzeramnaudu atstāju ļoti retos gadījumos, jo uzskatu, ka vienkārši nav par ko - kāpēc man papildus jāmaksā par jau atalgotu darbu? Tas, cik viesmīļi saņem "pēc papīpriem", ir viņu un darba devēja iekšējā padarīšana un, ja viesmīļa iztika atkarīga no dzeramnaudas, nevis pamatalgas, tad savu vainu tajā neredzu un neesmu arī nekāds visu pasaules nabagu glābējs.
Domāju, nekļūdīšos pieņemot, ka dzeramnaudu kultūra, ne velti tieši šis vārds, nevis maigais "tējas nauda", kā daudzi to cenšas pasniegt, ir radusies krogos, kad apkalpojošais personāls ciniski izmantoja iereibušu ļaužu "jūru līdz ceļiem", apkrāpjot un izspiežot no tiem lielāku naudu, nekā iepriekš nolīgts. Visticamāk, to veicināja arī cilvēka iedaba plātīties ar naudu, tā rādot savu varenību un bagātību. Kaut kādā vīzē tas ir nonācis līdz mūsdienu sabiedrībai kā obligāts akts, par kura neievērošanu draud sods - apkārtējo nosodījums, viesmīļa burkšķēšana un zīmogs: skopulis.
Sistēma ir uz roku arī restorānu īpašniekiem, jo viņiem nav jāpakustina pakaļa personāla motivēšanai, tas notiek pēc vilku likumiem. Lai viesmīļi cīnās par tipiem, tad jau viņi klientam izdabās.
Un te mēs iegūstam interesantu bildi. Viesmīlis ir mīlīgs nevis tāpēc, ka klienta komforta un patīkamas ēdiena baudīšanas nodrošināšana būtu viņa pamata darbs, kas viņam patīk, bet tāpēc, ka varbūt atlēks lielāka dzeramnauda. Savukārt klients ir "pateicīgs" nevis tāpēc, ka tā jūtas, bet bailēs saņemt nosodījumu. Viltus laipnība un viltus pateicība.
Pati no sevis rodas atbilde uz jautājumu, kāpēc šī sistēma ir tik noturīga un kāpēc vēršanās pret to izsauc nosodījumu. Ir ļoti viegli dzīvot viltus ētikā, jo to var viegli kontrolēt. Neviens neuzdod jautājumus, nevienam nav iekšēju problēmu - es jūtos vai nejūtos pateicīgs un tieši cik santīmus mana pateicība maksā. Nav jāuzrtaucas, vai es varbūt nebiju gana vērīgs, lai pamanītu cik oficiants bija lielisks. Un nav arī jāfiksē, vai tiešām es jutos pateicīgs, vai tiešām man kaut kas patika virs normas, lai es vēlētos pasniegt dāvanu kā ārstam, kurš tikko piecēlis no nāves gultas.
Ja pateicība kļūst par sistēmu, par obigātu nosacījumu, tad tā vairs nav pateicība. Īsta pateicība nāk spontāni, no sirds un katrs to pauž savādāk. Vieni kritīs ap kaklu, citi runās garus monologus, vēl citi dāvinās dāvānas, bet būs arī tādi, kas klusēs, aizies mājās un uzrakstīs dzejoli par viesmīli.
Nevienam nav tiesību noteikt ar kādiem līdzekļiem man būt pateicīgam.
Iespējams, ka rēķins, kuru samaksāju restorānā, ir iedzinis mani bankrotā un nav vairs ne kapeikas dzeramnaudai. Iespējams, ka viesmīle man atgādina matemātikas skolotāju un, piedodiet, šis atgādinājums izdzēš jebkuru pateicību. Ko darīt, ja šo jūtu nav? Vai kādam ir tiesības citu kaut domās nosodīt par to, kā viņš jūtas?
Zinu, daudzi sacīs, ka nav tik traki un neiedota dzeramnauda nav nekāds grēks. Paldies Dievam, Latvijā tas tiešām tā ir. Taču man, tāpat kā daudziem citiem, ir gadījies būt vietās un valstīs, kur dzeramnaudas neiedošana tiek pavadīta ar pie jostas piesietās naudas kules uzkrītošu žvadzināšānu un pat ar lamām un draudiem.
Vai tad senči mūs nav mācījuši - ar varu mīlēts netiksi!
10 points, Graikst!
Pilnīgi piekrītu Guntara domas gājumam.
elementāri - ja apkalpošana bija kaut nedaudz labāka par zobu sāpēm, tad atstāju dzeramnaudu +/- 10% apmērā.
dzeramnaudas atstāšana ir sava veida kukuļošana, tāda pati, kā aploksnes došana ārstam vai piecītis policistam. maksa par īpašu attieksmi.
!
Atšķirība gan tā, ka dzeramnaudas parasti dod pēc pakalpojuma, nevis pirms. Tāda reversā - nevis tu dod naudu un prasi, lai tev dara kādu labumu, bet tev cenšas darīt kādu labumu, jo tu varbūt iedosi naudu.
Acīm redzot slimnīcās neesi bijis un neesi izbaudījis drudžainas apspriedes ko un kam dot, lai arī pēc darba padarīšanas. Un dot par to, par ko viņiem algu maksā. Nē, protams, ka īpašos gadījumos pateikties ir tikai normāli: es, piemēram, Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centra vadītājam uzdāvināju pašadītu plecu lakatu, lai nodod savai mīļotajai sievietei un vēl senči pēc savas iniciatīvas atnesa pamatīgu kurvi ar desām un kūpinājumiem, taču dakteris Irmejs tiešām bija manis dēļ plēsies vai pušu, lai gan varēja vienkārši pateikt "es jau neko, taču, tā kā valsts to neapmaksā, tinies!"
Ir gadījies pabūt, gan ne mirstamo kaišu dēļ, bet tāpat.
Bet ko es gribēju teikt - ir atšķirība, vai tev prasa dzeramnaudu, lai vispār sāktu apkalpot, vai apkalpo un tad cer uz kaut kādu naudiņu.
Slikti ir tad, ja tavu vēzi neoperē, kamēr nenopogā summu X. Ja tavu vēzi tomēr izoperē, bet pēc tam aiz prieka pats atnes konfekšu kasti, ir citādāk. Bet tas nekādā gadījumā nedrīkst būt obligāts pasākums, par kura neizpildīšanu otrreiz tev metastāzes neoperēs.
Bija loti interesanti izlasit autores un komenteetaju viedokli par tejas naudaam. Prieks par tiem, kas apzinaas, ka kaa kulturali cilveki lietojam vardu viesmilis nevis oficiants, kaa arii tas nav dzeram naudas, bet gan tejas naudas. Prieks arii par tiem, kas aizdomajas par restorana apmeklejuma kulturu kopuma.
Esmu stradajusi par viesmili. Daudzas vietas - gan augstas klases restorani, gan kafijas bari. Varu pateikt vienu, ja esi so darbu stradajis, tejas naudas atstasana ir pierasta, pienemama un saprotama lieta. Latvija ikviens viesmilis dzivo tikai no tajas naudam. Protams, tas ir attiecinams uz vietam, kur tiek apkalpoti cilveki pie galdiniem. Kafijas baros, kur tev sagatavo to go kafiju - noteikti tejas naudu neatstaju. Nav jau par ko!! Viesmilis ir cilveks, kas, iespejams, sanem gan visvairak pozitivu emociju, gan ari kritiku un negacijas no klientiem. Barmenis sajauca dzerienu, zupa nav garsiga, daudz cilveku, personals netiek gala - tas viss ir viesmila ikdiena. 15 h darba diena, pavars, kas nepasaka, ka virtuve sodien nav konkretu produktu un klients ir dusmigs par to, ka nesanem velamo!!!!! O, tik daudz ir redzets darba ikdienaa.
Nepiekritu, ka tejas naudam ir jabut ieklautam rekina. Katrs cilveks pats izvelas, kad atstat pateicibas naudu un, kad ne. Pirmkart, kad stradaju Mezciema Cup&Cinno - vienu laiku tejas naudas tika ieklautas rekina, cilvekiem tas nepatika, kaa ari nekad netiku redzejusi tos 10% sava kabataa. Otkart, likt kopa tejas naudas ari nav pratigi - ir viesmili, kas strada leenak, neprofesionalak un vispar necensas - sanak, ka es pelnu viniem algu!!! Treskart, pavariem vienmer ir salidzinosi lielas algas, nav godigi, ka vini pelna vel vairak pateicoties tam, ka viesmili lien ara no adas, lai nodrosinatu izcilu servisu (alga ir videji Ls 200).
Uznemeji ir laimigi, ka var uz viesmilu rekina samazinat savus izdevumus, tiesi tapec viesmili rekinas ar to, ka dzivo no tejas naudas ienakumiem. Neviens uznemejs nav ieinteresets klut godigaks, laipnaks, labaks utt, lai tikai paceltu viesmiliem algas - vismaz Latvija noteikti.
Milie, es nesaku, ka jums visiem viesmiliem ir jaatstaj tejas nauda, un ir mulkibas, ka jus apkalpos sliktak tapec, ka parasti neatstajat!!! Man bija klienti, kas atstaja lielas naudas summas un bija vienkarsi jauki klienti, kuru kulturaa bija neatstat neko, bet laipni pateikt paldies, parunaties ar tevi utt .......
Tas viesmilis, kas Jus apkalpo slikti .... vins ir zaudetajs!! Uznemejs ir zaudetajs! Ja Jums nepatik apkalposana, kaa zimi viesmilim, atstajiet tejas naudaa Ls 0,01. Viesmilim viss buus skaidrs :)
Kultūras līmeņa uzlabošanai par vārda oficiants izcelsmi un lietošanu var pārliecināties kaut vai svešvārdu vārdnīcā.
Nu gan laiki pienākuši.. 1 santīms laikam neskaitās nauda. Ja man makā nav vairāk sīcenes vai samaksāts tipa 1.99 ar divlatnieku, es to 1 santīmu arī atstāju un bez jebkādiem zemtekstiem.
Redz, viesmīlis ir nekvalificēts darbs, savukārt pavārs, kas strādā solīdā iestādē, ir mācījies gadu gadiem ilgi. Un arī nesolīdā vismaz tehnikumu apmeklējis....
labi, ka par to tiek runāts. Lielā mērā piekrītu. Bet vēl mistiskāk ir dāvanas/galdi pasniedzējiem, skolu beidzot, vai kaut kādu kursu nobeigumu keksiņi, vai nesen mani pārsteidza tūristu grupa, kas vāca naudu, lai uzdāvinātu gidei dāvanu. Turklāt kolektīvā tas kļūst par obligāti brīvprātīgu pasākumu. Šitā pateikšanās/dāvanošanās ir kaut kā ļoti, ļoti iekšā daudziem..
Bet par dzeramnaudām, mums bieži vien izšķirošais ir attieksme pret bērnu. Ja viņš ir ālējies un viņam tapis uzsmaidīts vai vēl labāk ir atnests kaut kas papildus, lai viņam inčīgāk, vai tml, tad dodam.
Nekas tur nekļūst par obligāti brīvprātīgu. Nedod un viss.
Man arī gadījās nonākt tūrisma braucienā, kurā notika naudas vākšana dāvanai gidei. Man tas bija īsts kultūršoks, jo līdz šim, šad un tad izmantojot Latvijas tūrfirmu pakalpojumus, gida apdāvināšana nebija pieredzēta. Šoreiz visi pieredzes bagātie braucēji skatījās uz mani kā tādu dīvainīti, un teica, ka gidam vienmēr tiekot pasniegta dāvana... Saproti nu to Latvijas kultūru - restorānos dzeramnauda jau tāda pierasta lieta, taksometros - biežāk jā, bet sīkas summas, bet citiem - it kā nebūtu par ko, pakalpojumi pie mums nav lēti (ja maksā oficiāli ar čeku).
Ļoti interesanta tēma! Esmu strādājusi apkalpojošā sfērā Grieķijā. Viesnīcu restorānos dzeramnaudas parasti sadala pēc amata līmeņiem - restorānu vadītājiem vairāk (kaut gan mazāk kontaktējas ar viesiem) un praktikantiem mazāk (ļoti ciešs kontakts ar viesiem). Dažos restorānos dalījās arī ar pavāriem. Vienā restorānā bija tā, ka, ja viesi dzeramnaudu iedod viesmīlim rokās, tad ne ar vienu nav jādalās. Godīgi, manuprāt! Un, ja restorāna rēķinu vēlas pieskaitīt kopējam istabas rēķinam, tad parakstot pie summas pieraksta +xxxTips, ko reizi mēnesī izdala uz visiem darbiniekiem neatkarīgi no restorāna.
Polijā dzeramnaudu trauciņi ir arī uz katra sīkākā veiča letes. Saku to kā aukstu faktu bez emocijām.
Japana dzeramnaudas doshana ir apvainojums, ASV nedot dzeramnaudu ir apvainojums. Tradicijas, vairak nekas. Galvenais jautajums isteniba ir vai tas summas apliek ar nodokliem. Butu jaapliek un lielaka dalja no civilizetajam "dzeramnaudu valstim" apliek. Par to, protams, rakstaa ne varda.
Jā, šo aspektu es nepieminēju, diemžēl. Bet paskaties uz komentāriem - daudziem tas šķistu barbariski.
Kādiem vēl nodokļiem? Starp citu, par uz kartes atstāto tipu nodokļi tiek nomaksāti defoltā. Par skaidrā naudā iedoto: nu piedodiet, bet tad jau vēl var sākt aplikt ar nodokļiem arī Ziemassvētku dāvanas. Tā kā nodokļi šajā kontekstā ir sekundārs jautājums. Tips ir privātpersonas privāta pateicība citai privātpersonai par labu servisu. Kādā kultūrā tā tiek sagaidīta automātiski, bet citā - kā bonuss. Ir patiešām svarīgi pirms ceļošanas par to painteresēties un galvenais: neiet svešā baznīcā ar savu " pareizo" dziesmu grāmatu. T.i., vismaz, ja vēlies tajā baznīcā iestaigāt vēl kādu reizi. Attiecībā uz LV, tad šeit, manuprāt, vienots standarts vēl nav izstrādājies.
P.S. Un McDonald's nav labs piemērs, jo tā filozofija ir bezpersoniska apkalpošana, kamēr tips: tas ir personiski.
McDonald'ā, starp citu, apkalpošana ir personiskāka un smaidīgāka nekā 10 galdiņu apkalpošanas vietās kopā ņemta.
McDonald'ā, starp citu, apkalpošana ir personiskāka un smaidīgāka nekā 10 galdiņu apkalpošanas vietās kopā ņemta.
_____________________________
Varbūt gadās arī tā. Bet cilvēku dzīvi nosaka gadsimtu gaitā izveidojušies paradumi un standarti. Un tie nosaka elementāro: maķītī tipus nedod, bet restorānos dod. Un punkts. Diskutēt par to ir vēl bezjēdzīgāk un ar sliktākām sekām kā vīrietim čurāt pret vēju :)
P.S. Maķīšos mēdz atrasties arī ziedojumu trauki labdarībai. Iemet to pateicību tur un viss būs labi.
"Varbūt gadās arī tā. Bet cilvēku dzīvi nosaka gadsimtu gaitā izveidojušies paradumi un standarti."
Tas, ka gadsimtiem kāds dara bezjēdzīgas muļķības, nenozīmē, ka citiem tas tādā garā jāturpina darīt.
Kavaca kings, spriežot no Jūsu cepures savā logo, Jūs esat gatavs šo stulbo, gadsimtos iesīkstējušos tradīciju izmainīt tūlīt un uzreiz :) Kaut ar karātavu palīdzību:)
Nu bet protams.
Komentāri kā diagnozes runā paši par saviem autoriem...
Interesanti dati par dzeramnaudas un valsts korupcijas korelāciju. Tas tiešām liek aizdomāties.
Bet patiesi - zinu vairākas vietas gan UK, gan US, gan Kanādā, kur oficiantu algas ir minimālās + tipi. Vienīgais, ka visās tajās vietās tipu saņēmējam oficiantam ir jādalās ar pārējo personālu. Proporciju nosaka uzņēmuma iekšējie noteikumi. Par nodokļiem gan nezinu.
Esmu bijusi arī vietās, kur arī ar karti maksājot, var piemaksāt klāt par apkalpošanu. Bet tā situācija bija tāda interesanta - maksājot ar karti, norēķinu mašīnīte tev tiek iedota jau ar jautājumu: "Tipu maksāsiet?" un tev pašam tai mašīnītē atbilde Jā vai Nē... un ja jā, tad pašam jāievada summa. Klāt stāvošais oficiants tevi tā vēro, ka bez maz neērti spiest to pogu Nē, ka nemaksāsi. :)
Ja godīgi, tad bieži vien izvēlos tipus nemaz nemaksāt un iedarbināt sirdsapziņas slāpētājus. Tipus maksāju tikai tad, ja serviss un ēdiens ir patiešām izcili. Nu tā, ka man patiešām gribētos par to piemaksāt.
...bet autorei taisnība - cik tālu var aiziet tā tipu maksāšana? Kuriem dot, kuriem ne? Ko tad, ja visa ekonomika uz to vien balstās?
Piem, mans vīrs, atgriezies no Nigērijas, bija šokēts - ne tikai tas, ka somu nesēji un kurpju pulētāji gar tevi cīnīsies, lai tikai uzmāktos ar saviem pakalpojumiem un prasītu tipus par to (tā viņi pelna savu maizīti), bet pat lidostās, izejot drošības kontroli, darbinieki tev paprasīs par to 'tipus'. Policisti Tevi aizturēs (jo tev ir fotokamera un izskaties pēc tūrista) un neatlaidīs, kamēr nebūsi piešķīris viņiem 'tipus'... un tad vari tikai pabrīnīties, par ko vēl ir jāmaksā 'tipi'? cik tālu šī 'tipu' kultūra var sniegties?
US oficiantiem (un citām profesijām, kur tiek standartā sagaidīti tipi) minimālā alga ir 3x zemāka nekā minimālā alga pārējās profesijās - jo tiek sagaidīts, ka pārējā daļa sanāks no tipiem. Kas tur tieši tāpēc arī nav 10% bet drīzāk 20.
Man ir gadījies uzdāvināt puķes meitenei uz ielas. Jo iepatikās. Neatceros gan, kura ķermeņa daļa visvairāk. ;) Tagad saprotu, ka laikam biju pretīgs seksists, ka pamanīju skaistu meiteni un turklāt atļāvos to izrādīt ar darbību? :O Danu, man šitā šķiet labāk! Jo ceru, ka vairāk būs tādu sieviešu, kas vēlēsies būt skaistas un vīriešu, kas to pamanīs un novērtēs! Pat ja tas nozīmēs, ka skaistai viesmīlei ir sanācis iedot lielāku Tipu. :)
Trollējam?
Varēji taču veltīt savu laiku, lai iedziļinātos rakstā, nevis aprakstot kādu piemēru, kam ar to nav nekāda sakara.
https://twitter.com/YesYoureSexist
Parasti dodu dzeramnaudu, jo viesmīļi ir laipni un padara manu atpūtu patīkamāku. :)
Vakar bijām vienā no Jūrmalas kafejnīcām. Dzeramnauda jau bija iekļauta rēķinā, bet godīgi sakot, apkalpošana nebija no tām labākajām. Teicu draudzenei, ka neko neatstāšu(pirms uzzināju, ka dzeramnauda ir jau iekļauta rēķinā), jo viesmīļi mūs ignorēja, ēdienu atnesa tikai pēc 40.min un visu laiku mūs apkalpoja cits viesmīlis. Sajūta bija tāda, ka viņiem mēs šķitām kā nevēlami klienti...
Te var redzēt, ja dzeramnauda ir jau iekļauta rēķinā, viesmīļi mazāk cenšas.
Vēl varētu cīnīties ar ielu muzikantiem, kas apstaigā galdiņus pie restorāniem. Tiem jau tu vispār ne zini cik dot, ne arī vari nedot nekļūstot par kretīnu.
Bet apgalvojums, ka mēs esam aitu bars, jo dodam dzeramnaudas, ir tik pat patiess, kā apgalvojumi, ka visi iPhone īpašnieki ir zombēti idioti, vai BMW nevar būt ģimenes auto. Ar ārzemju ceļojumiem, protams, ir sarežģītāk. Bet, domāju, ka apkalpojošās sfēras darbinieki saprot un ir pieredzējuši to, ka ārzemnieki var nezināt konkrētās valsts īpatnības. Savukārt dzeramnaudas došana vai nedošana sev ierastā vidē ir ļoti individuāla. Vispirms ir personīgas īpatnības - dodu dzeramnaudu tur, kur mani apkalpo pie galdiņa, un atnes rēķinu. Vēl arī jomas specifika un tradīcijas - pavāram tiek maksāta alga par kvalitāti, nerēķinoties ar to, ka viņš var nopelnīt dzeramnaudu, savukārt apkalpojošais personāls strādā uz dzeramnaudu. Ir arī vietas, kur dzeramnauda tiek likta kopējā kasē, un tiek dalīta maiņas beigās, un blondo un pupaino zaķu jautājums pats noregulējas. Atkal jau, apgalvojums, ka apkalpošanas kvalitāte nav atkarīga no dzeramnaudas, ir ļoti vienpusīgs, un vienkārši nepatiess. Viss atkarīgs no vietas un cilvēkiem. Mats zupā ir jautājums kuru var atrisināt viesmīlis. Un te uzreiz parādās starpība starp viesmīli, un šķīvja pienesēju. Atkal jau, viesmīlis ir ne tikai šķīvja pienesējs, bet arī konsultants, atsevišķos gadījumos pat pedagogs (Kas šodien ir garšīgs? Man gribētos kādus salātus. Kādu vīnu man labāk paņemt klāt šim ēdienam?)
Vienvārdsakot, ēnas puses ir teju visām parādībām šai pasaulē, bet apgalvot, ka viesmīlē ekskluzīvi tiek vērtēts svārku garums, vai krūšu lielums, arī ir tendenciozi. Bezpersonisku frančīžu globālu procesu dēļ mazāk nekļūs, un apmeklēt vai strādāt tādās, tā ir katra brīva izvēle. Tādēļ jau mērķtiecīgi nav jāiznīcina kaut kas tradicionāls.
Jā, jā- vēl dzeramnaudas paaugstina pašnāvību skaitu un globālo sasilšanu :) arī mājās var uztaisīt kafiju un uzsmērēt sviestmaizi - ja izvēlies, lai to tev dara kāds cits, tad rēķines, ka jāmaksā ne tikai par produktu, bet arī individuālo pasniegšanu. Un tā alga jau iet arī par tava galdiņa mazgāšanu, atskaišu rakstīšanu, trauku savākšanu, grīdu slaucīšanu... Klientu apkalpošana bieži vien ir tikai daļa no viesmīļa pienākumiem (ar izņēmumiem, protams).
Tāpēc jau par mazo kolu restorānā es samaksāju tikpat, par cik veikalā var divlitreni nopirkt. Tātad - par inviduālo pasniegšanu jau ir ierēķināts cenā. Kāpēc vēl kaut kas jāpiemaksā?
Par dzeramnaudām kopumā - man viena paziņa savulaik strādāja par oficianti, un kopš tā laika šajā jomā neskopojas.
tas, vai tā ir varbūtēja piemaksa vai atalgojuma sastāvdaļa, ir cits jautājums, un personiski man arī labāk patiktu samaksāt rēķinu, kurā oficianta alga ir jau ierēķināta. No otras puses, tajās kafejnīcās Latvijā, kur serviss (laikam 10%) parādās rēķinā papildus ēdiena cenai (kas, atļaujiet norādīt, nav zemāka nekā citur) un līdz ar to ir obligāti maksājams, apkalpošana nereti ir briesmīga.
dzeramnauda ir lieta ka es noverteju servisu - es protams saprotu ka raksta autore pieder tai kalpu slakai kas ir prieciga nepateikties nevienam, becivilizetaja pasaule ir savadak
2006. gadā strādāju augsta līmeņa viesnīcas restorānā Anglijā, un mums dzeramnaudu sistēma bija godīga: visa saņemtā dzeramnauda tika salikta vienuviet un maiņas beigās vienādi sadalīta uz tajā dienā strādājušo viesmīļu skaitu. (Izņemot gadījumus, kad klienti norēķinājās ar karti, kur arī bija opcija atstāt dzeramnaudu; tad mums nekas no tās nepienācās.) Tas tā, (manuprāt) labam piemēram.
Liels paldies par komentāru - es tagad zināšu, ka ar karti ārzemēs maksātā dzeramnauda nepaliek tiem, kas to pelnījuši. Sadalīt dzeramnaudu starp viesmīlēm šķiet taisnīgi tad, ja pieņemam, ka visas viesmīles saņem dzeramnaudu.
Sagrāvi manas ilūzijas, ka vismaz augsta līmeņa restorānos dzeramnaudu daļa nonāk arī pie galvenajām personām – pavāra un someljē, ja palīdz izvēlēties vīnu. Varbūt tajā "augsta līmeņa" viesnīcā restorāna profils bija vienkārša viesu ēdinātava? Liela apmeklētāju skaita apkalpošana gluži dabiski spiež pazemināt līmeni. Vai pie jums varēja pasūtīt ēdienu, kurš nav ēdienkartē vai pagatavot ēdienkartē iekļautu ēdienu ar noteiktām variācijām?
Autore acīmredzot nesaprot dzeramnaudas došanas jēgu. Līdzīgi kā dāvanu došanas jēgu. Nedodod dzeramnaudu tu pozicionē sevi (pirmkārt savās acīs) kā skopuli, ņergu un vispār sīku cilvēciņu. Sievietes to saprot uzreiz ar muguras smadzenēm un diez vai gribēs sev par vīru vīrieti, kurš restorānā norēķinās līdz pēdējam santīmam vai atstāj oficiantei dažus santīmiņus. Dzeramnaudas došana ir personības lieluma viens no rādītājiem. Ja esi ņerga un visam gribi piesieties, tad var jau arī nedot. Neviens jau tāpēc tev neko neteiks. Bet ar tādu pozīciju pa dzīvi iet, nu neieteiktu gan.
runa nav par došanu vai nedošanu. jautājums ir, kāpēc vieni ir priviliģētāki par citiem. un aktuāli arī tas, ka tā ir ļoti laba augsne diskriminācijai - vairāk tipo tās, kam ir blondāki mati, kas liek darba devējiem pieņemt darbā arvien blondākas meitenes utt.
Pa, tad dzeramnaudas doshana viesmilem/iem un barmenem/njiem istaa jeega ir paradit apkartejiem (un sev), ka neesi njerga, skopulis un siks cilvecins?
Shada nostaja gan vairak liecina par Jusu ego :).
Kad pedejo reizi Jus iedevat dzeramnaudu publiskaa transporta vaditajam, kas Jus bez starpgadijumiem nogadaja no punkta A uz punktu B? Vai arii pagaidija, kamer Jus elsdams uz to bizojaat?
Kapec tieshi vienai grupai dzeramnauda pienakas pec noklusejuma, bet citiem nee? Kapec atbildiba par vienas darba ljauzu grupas algu tiek uzgrusta pakalpojuma njemejiem nevis darba devejam? Kapec man ir jajutas vainigai par to, ka delj "ieplanotajam" dzeramnaudam shiem cilvekiem tiek maksata minimalaa alga? Un tiesi tas pedejais lielakoties ir iemesls, kapec es vienmer atstaju tos 10% pat gadijumos, kad apkalposhana bija zem katras kritikas.
Jūs te varat rakstī visu kaut ko, bet atbildat sev uz vienu jautājumu - kuru jūs labāk ņemtu par vīru - vīrieti, kurš restorānā atstāj normālu (nepārspīlētu, bet arī ne pārāk sīku) dzeramnaudu, vai tādu, kurš norēķinās līdz pēdējam santīmam?
Katrīna - es pilnīgi noteikti, 100% jums garantēju, neizvēlēšos vīru pēc dzeramnaudas apjoma. Tiešām šis būs kritērijs, kāpēc jūs kādu precēsiet/neprecēsiet? ….
Katrīna - es pilnīgi noteikti, 100% jums garantēju, neizvēlēšos vīru pēc dzeramnaudas apjoma. Tiešām šis būs kritērijs, kāpēc jūs kādu precēsiet/neprecēsiet? ….
______________________________________
Vispār jau dzeramndaudas došanas paradumi šo to pastāsta par cilvēku. Par skopumu, spēju adaptēties situācijām, īpaši svešās kultūras, par iedomātu principu stādīšanu vai nestādīšanu augstāk par citiem, par dažu tieksmi izrādīties ar naudas palīdzību, utt, utt.
Ja dzeramnaudas došana patiešām kaut ko īpaši liecina par cilvēku, pavisam noteikti izvēlēšos "skaitītāju līdz pēdējam santīmam".
Dzeramnaudas atstashana/neatstashana ir katra briva izvele. Ne man kadu delj taa nosodit vai apsveikt, nedz arii kadam citam ir tiesibas mani delj taa apsaukat vai pasist uz pleca.
Un es viru viennozimi neizveletos delj tada sikuma :), vismaz tas ir sikums, kamer nesak platities (gari un plashi skaidrot, kapec atstaj vai nee, jo tas gan liecina par cilveka raksturu).
Ja dzeramnaudas došana patiešām kaut ko īpaši liecina par cilvēku, pavisam noteikti izvēlēšos "skaitītāju līdz pēdējam santīmam".
___________________________________
tad tikai neaizmirstat, ka viņš arī pilnīgi līdz santīmam noskaitīs Jūsu izdevumus par Jūsu personīgajām lietām :)
Es izvēlēšos "skaitītāju", jo tā ir zīme, ka uz viņu var paļauties un ka cilvēks prot lasīt.
Nu ko lai saka. Laikam jau mūsu dienās dzīvesbiedra lasītprasme jau ir daudz :)
Savām personiskajām lietām pelnu es pati. Es nezinu, kādās mistiskās - dod/ņem/saņem/atņem attiecībās būtu jādzīvo.
šunelis arī skatās acīs un gaida ka kko iedos...
Interesanta analīze. Man tomēr šķiet, ka ir atšķirība, vai tu pērc pats pie letes un saņem pakalpojumu, vai tev to pienes klāt… Bet arī tā ir kultūras sastāvdaļa, ko, protams, var mainīt…
Neiebilstu pieshkjirt tipu, BET pie nosacijuma, ka pasutijumu sanjemshu sapraatiigaa laikaa - ne pec 40min. un apkalposhana ari bus ok.
Ir viens jautajums - par ko mes maksajam restoranos - esmu parliecinata, ka tips jau ir iekljauts eediena cenaa, turklaat, vinjiem tachu algas maksaa, par ko tad tips vel? Klientu apkalposhana - amats, par ko tie aprekjinata attieciga amatalga. Kas notiks, ja VID pie katra lodzinja bus kastite un pastnieks ar vestulem naks ar 3l burku azotee?
Es labprat maksaju tipus, BET ar domu, ka to sanjem konkretais cilveks nevis viss personals.
Savām personiskajām lietām pelnu es pati. Es nezinu, kādās mistiskās - dod/ņem/saņem/atņem attiecībās būtu jādzīvo.
---------------------------------------
Jums tas nešķiet skaidrs tāpēc, ka esiet laikam jauna un neprecējusies. Tas varbūt nāks kā pārsteigums, bet tad, kad Jums būs kopīgs budžets, nāksies saskaņot arī tamponu izdevumu naudu, lai cik smieklīgi tas šobrīd nešķistu :)
katra sieviete dzīvo ar tādu vīru,kādu pelnījusi...laikam ir tādas,kas no vīra dzeramnaudu sanem,bet tās parasti sauc citā vārda...
Es labāk izvēlos dzeramnaudu kā kultūras/komunikācijas formu, nevis tā vietā visu transakciju formalizāciju un totālu kontroli.
Šāda pieeja iespējams izskaidro izcelsmi tālruņa numuriem uz naudasszīmēm :)