Valstīs ar lielu demokrātijas pieredzi likumdevēji nav paļāvušies, ka vēlēšanu izdevumu limitus partijas ievēros ētisku apsvērumu dēļ un ir paredzējuši nopietnus sodus. Latvijā 5000 latu ir maksimālais sods, tāpēc pirms 9.Saeimas vēlēšanām sankciju klāsts būtu jāpaplašina.

Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Saeima ar gandrīz neticamu balsu vairākumu - visiem klātesošajiem 96 deputātiem balsojot par – grozīja partiju finansēšanas likumu, tostarp vēlēšanu izdevumus ierobežojot ar 0,20 latiem uz katru vēlētāju. Pagājušajām pašvaldību vēlēšanām bija jārāda, vai politiskās partijas spēj jauno kārtību ievērot arī darbos. Sabiedriskās politikas centra “Providus” veiktais pētījums ir atklājis, ka tēriņu limiti ir pārkāpti[1]. Būtu loģiski gaidīt, ka tuvākajā laikā šīs partijas tiks sauktas pie atbildības, to vaina pierādīta un uzlikti bargi sodi. Taču vai tā būs? Situācijas attīstību ļauj modelēt partiju finansēšanas likuma un Administratīvo pārkāpumu kodeksa (APK) normas.

Tātad līdz 12.aprīlim partijām ir jāiesniedz Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) vēlēšanu ieņēmumu un izdevumu deklarācija. Tālāk gandrīz viss būs atkarīgs no KNAB pārbaudes. Ja KNAB pārkāpumus nekonstatēs vai nespēs pierādīt, tad, protams, partijām nekādu seku nebūs. Ja pārkāpums tiks atklāts, vainīgajai partijai tiks piemērots administratīvais sods - no 500 līdz 5000 latiem. Tas arī viss – nekādu citu atbildību likums neparedz.

Tāpēc nav pārsteigums, ka pašvaldību vēlēšanās ir novēroti visai ciniski tēriņu pārkāpumi, drīzāk pārsteidzoši, ka vairums partiju limitus ievēroja. Var tikai minēt, kas šīm partijām ir licis turēties pie likuma ierobežojumiem – vai Latvijas politika kļuvusi ētiskāka, vai partiju finansu uzraudzība stingrāka, vai arī jaunā kārtība izrādījusies daudzām partijām izdevīga? Neatkarīgi no šiem iemesliem, diez vai būtu prātīgi paļauties, ka tikai pēc pusotra gada gaidāmajās Saeimas vēlēšanās partiju apsvērumi saglabāsies tie paši. Gan likmes būs augstākas, gan partijas gudrākas. Būs ņemtas vērā pašvaldību vēlēšanu mācības, no kurām svarīgākā – kas notiek ar partijām, kuras pārkāpj tēriņu limitus? Vai pārkāpumi tiek atklāti un partijas sodītas?

Attiecībā uz sodiem jau tagad ir skaidrs – tie nevar būt lielāki par dažiem tūkstošiem latu, un tas ir tīri simbolisks sods, ja tēriņu limiti ir pārkāpti par simtiem tūkstošu latu. Tik niecīgs sods draud diskreditēt pašu izdevumu limitu ideju, tāpēc līdz 9.Saeimas vēlēšanām likumā būtu jānosaka stingrākas sankcijas. Šo sankciju kritērijus var atrast, piemēram, 2003.gada Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā par kopīgiem pretkorupcijas noteikumiem politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanā. Tā nosaka, ka sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un no jauniem pārkāpumiem atturošām[2].

Skaidrs, ka APK noteiktā sankcija – 500 līdz 5000 latu lielais naudas sods šiem kritērijiem neatbilst. Simptomātiski ir jau tas, ka sankcijas par politisko partiju finansēšanas pārkāpumiem ir noteiktas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, nevis Krimināllikumā[3]. Tas norāda, ka šos pārkāpumus likumdevējs vērtē kā mazāk nozīmīgus. Būtiski arī tas, ka par limitu pārkāpumu netiek sodīts konkrēts partijas biedrs vai darbinieks, bet gan tikai partija kā juridiska persona. Visbeidzot – pārkāpuma konstatēšanai nav nekādas ietekmes uz vēlēšanu rezultātiem, tādēļ ne vēlēšanu rezultāti, ne partiju vai vainīgo biedru mandāti anulēti netiks.

Kādas sankcijas būtu pārkāpumam atbilstošas? Diemžēl nav vienkāršas atbildes, jo vēlēšanu izdevumu ierobežojumi ir jaunums ne tikai Latvijā, bet arī citur nav pārāk izplatīta prakse. Ir tikai daži vispāratzīti veiksmīgi piemēri – Lielbritānija, Francija un Kanāda.

Lai gan šo valstu politiķi ir salīdzinoši jūtīgāki pret sabiedrības viedokli un savas partijas reputāciju, tomēr, vēlēšanu kampaņu normatīvais regulējums liecina, ka likumdevēji nepaļāvās uz šādiem apsvērumiem. Šajās valstīs par izdevumu griestu pārsniegšanu var piemērot vienlaicīgi naudas sodu, cietumsodu, anulēt vēlēšanu rezultātus, atņemt vainīgajiem līdz 7 gadiem tiesības tikt ievēlētiem. Francijā un Kanādā no limitu ievērošanas ir atkarīga iespēja partijai iegūt valsts finansējumu un tiesības uz vēlēšanu izdevumu atlīdzināšanu. Rezultāti ir labi, liecina vēlēšanu kampaņu un partiju finansējumu uzraugošo institūciju ziņojumi. Piemēram, Lielbritānijā 2001.gada vēlēšanās visas partijas iekļāvās tēriņu limitos[4]. Arī Francijā 2002.gada prezidenta vēlēšanās neviens kandidāts nepārsniedza izdevumu limitu, bet parlamenta vēlēšanās – šāds pārkāpums tika fiksēts tikai vienam no 8444 kandidātiem[5].

Paturot prātā atšķirības vēlēšanu sistēmās, Latvijā būtu vērts izmantot šo valstu pieredzi, ieviešot jaunas sankcijas par vēlēšanu izdevumu griestu pārkāpumiem. Ir vērts domāt vairākos virzienos:

• Naudas soda apmēru saistīt ar pārtērētajiem priekšvēlēšanu izdevumiem. Kad 1998.gadā Lielbritānijā domāja, kā nodrošināt tēriņu limitu ievērošanu, tika piedāvāts naudas sodu noteikt ne mazāku par pārtērēto summu, bet īpašos gadījumos (piemēram, apzināta ļaunprātība) sods varētu būt pārtērētā summa desmitkāršā apmērā[6]. Latvijā šāda soda noteikšana gan varētu būt ne tikai politiski, bet arī juridiski sarežģīta. Atbilstoši APK 26.pantam, 10 000 latu ir maksimālais naudas sods, ko drīkst uzlikt juridiskai personai. Ievērojami lielākas iespējas neparedz arī Krimināllikums – pašreiz tas neļauj naudas sodam būt augstākam par 200 minimālajām mēnešalgām (šobrīd 16 000 latu). Tomēr pastāv arī izņēmumi – piemēram, Konkurences padomei ir tiesības uzlikt tirgus dalībniekiem naudas sodus līdz 10 % no to pēdējā gada neto apgrozījuma, kas var arī pārsniegt APK un Krimināllikumā noteiktos limitus. Arī partiju finansēšanas likumā būtu iespējams noteikt KNAB pienākumu uzlikt limitus pārkāpušajām partijām sodu ne mazāku par pārtērēto summu.


• Noteikt atbildību par pārkāpumu ne tikai partijai, bet arī atbildīgajām tās amatpersonām. Šobrīd ir izveidojusies Latvijas sodu sistēmā teju vai unikāla situācija – atbildība par finansēšanas noteikumu pārkāpšanu ir noteikta tikai partijai kā juridiskai personai. Tas var izpausties tā, ka no partijas līdzekļiem tiek samaksāts piespriestais naudas sods, bet reālie kampaņas izdevumu plānotāji paliek vispār nesodīti. Lai gan šāda sistēma ir ērta gan pašām partijām, gan arī to uzraugiem (nav jānoskaidra katras partijas amatpersonas individuālā vaina!), tomēr diez vai to var uzskatīt par efektīvu un no turpmākiem pārkāpumiem atturošu. Protams, atbildību paredzot arī partijas amatpersonām, neizbēgami radīsies problēma noteikt par konkrētu pārkāpumu tieši atbildīgo. Šobrīd atkarībā no katras partijas statūtiem tas var būt tiklab partijas vadītājs, valde, kāds darbinieks vai visi kopā. Atbildības jautājumu varētu atrisināt pēc KNAB iniciatīvas jaunajā Politisko partiju likumprojektā iekļautā norma, ka partijas valdes priekšsēdētājs ir atbildīgs par likumos noteikto partijas uzdevumu izpildi. Priekšsēdētāja pienākums tad būtu arī izkontrolēt, cik likumīga ir partijas finansiālā darbība un pārkāpumu gadījumā atbildēt tiesas priekšā.


• Atbildību par limitu pārkāpšanu noteikt Krimināllikumā, kā sankciju paredzot arī brīvības atņemšanu. Brīvības atņemšana kā sankcija par līdzīgiem pārkāpumiem ir paredzēta Francijā un Kanādā. Soda ilgums – parasti līdz vienam gadam. Skaidrs, ka reāli šis sods tiktu piemērots ļoti reti, tikai par pašiem ciniskākajiem pārkāpumiem, tomēr tā pastāvēšana ir svarīgs fakts. Kā alternatīva brīvības atņemšanai varētu būt naudas sods vai piespiedu darbi, kas jau ir paredzēti, piemēram, par vēlēšanu dokumentu viltošanu vai dienesta pilnvaru pārsniegšanu. No turpmāku pārkāpumu atturēšanas viedokļa diez vai ir iedomājams audzinošāks un efektīvāks sodīšanas līdzeklis kā nosūtīt partijas vadītāju vai valdi netālu no savas dzīvesvietas apmēram 200 stundas veikt sabiedrībai nepieciešamos darbus.

Politiski un juridiski ļoti smags jautājums - ko pārkāpuma gadījumā darīt ar vēlēšanu rezultātiem un noteikumus pārkāpušo partiju deputātu mandātiem? Jau šobrīd gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanu likumi ļauj kandidātiem pārsūdzēt tiesā vēlēšanu komisijas lēmumu, ar kuru apstiprināti vēlēšanu rezultāti. Tiesai konstatējot, ka vēlēšanās ir pieļauti tādi likumpārkāpumi, kas ietekmējuši deputātu vietu sadalījumu, vēlēšanu komisijas lēmums ir atceļams un izsludināmas jaunas vēlēšanas. Hipotētiski var pieļaut, ka šāda prasība var būt pamatota ar vēlēšanu izdevumu griestu pārkāpumu. Piemēram, kādas partijas pārstāvji var apgalvot, ka viņu partija nav iekļuvusi Saeimā vai pilsētas domē, jo kāda cita partija ir pārkāpusi tēriņu limitus, tādējādi iegūstot lielākas iespējas pārliecināt vēlētājus par sevi balsot. Ļoti maz gan ir iespēju, ka zaudētājiem izdosies par to pārliecināt tiesu, jo ir grūti pierādīt cēloņsakarību starp lielākiem tēriņiem un deputātu vietu sadalījumu. Tāpat diez vai situācijā, kad vēlēšanu tēriņus ir pārkāpusi viena vai divas partijas, ir taisnīgi atcelt vēlēšanu rezultātus, tādējādi sodot arī pārējās ievēlētās partijas.

Vai vajadzētu paredzēt iespēju vainīgās partijas biedriem anulēt iegūtos mandātus? Domāju, ka tāda sankcija, nevērtējot katra ievēlētā deputāta vainu, būtu nesamērīga. Jāņem arī vērā, ka KNAB jākonstatē pārkāpumi gada laikā. Līdz ar to, piemērojot šādu sodu, var krist valdība un tiktu vēl vairāk destabilizēta jau tā ne īpaši mierīgā Latvijas politiskā vide. Tomēr, ja atklātos, ka vēlēšanu izdevumu ierobežojumi ir pārkāpti kāda partijas biedra apzinātas rīcības rezultātā, tad vēlēšanu likumos vajadzētu būt iespējai anulēt deputāta mandātu šim konkrētajam cilvēkam.

Visbeidzot, ir skaidrs - pat ja likumi paredzētu visplašāko sankciju klāstu, tam nebūs nekādas nozīmes, ja iztrūks kādi citi svarīgi ķēdes posmi - partiju lielās un mazās blēdības netiks kontrolētas, atklātas, pierādītas un sodītas. Vērtējot pašvaldību vēlēšanu pārkāpumus, KNAB ir iespēja pirms 9.Saeimas vēlēšanām gan sabiedrībai, gan partijām pierādīt, ka šajos posmos problēmu nav.

_________________________________
[1] Politisko partiju ienākumi un izdevumi pirms 2005. gada pašvaldību vēlēšanām. Providus, 2005

[2] Recommendation Rec(2003)4 of the Committee of Ministers to member states on common rules against corruption in the funding of political parties and electoral campaigns (Adopted by the Committee of Ministers on 8 April 2003 at the 835th meeting of the Ministers’ Deputies) (angliski, PDF)

[3] Vienīgais izņēmums ir Krimināllikuma 288.2 pantā noteiktā pārkāpuma sastāvs: Politisko organizāciju (partiju) finansēšana, izmantojot starpniecību.

[4] The Electoral Commission. The funding of political parties: Report and recommendations. 2004, p.50 (angliski, PDF)

[5] Rapport d’activité 2002. Commission nationale des comptes de campagne et des financements politiques. Paris, Direction des journaux officiels. 2003, p. 12; (franciski, PDF)

Malignier B. Financement des campagnes électorales et caractère équitable de la représentation politique. (franciski, PDF)

[6] The Funding of Political Parties in the United Kingdom. Fifth Report of the Committee on Standards in Public Life. Presented to Parliament by the Prime Minister by Command of Her Majesty, October 1998, p. 144-145 (angliski, PDF)