Kad vēl strādāju Pārdaugavā, kur ir arī manas mājas, īpaši neizjutu satiksmes problēmas — minūtēs desmit pa Daugavgrīvas ielu ar mašīnīti aizripinājos uz Mūkusalas ielu un aptuveni tāpat atpakaļ. Tagad mana darba vieta ir tā dēvētajā klusajā centrā, un ka

Es neesmu gatava maksāt dārgāk par stundām ilgu tupēšanu netīros, piedodiet, smirdīgos autobusos, trolejbusos un tramvajos. Es neesmu gatava maksāt dārgāk par to, ka rītos un vakaros man šajās pašās braucošajās dzelzs kastēs ir jājūtas kā Rīgas šprotei, iespiestai starp desmitiem citu pasažieru, kas tieši tāpat kā es ir sadusmoti un nogurdināti no transporta pārblīvētības. Es neesmu gatava maksāt dārgāk par to, ka pārpildītajos trolejbusos braucējiem vēl pa vidu izmisīgi mēģina izspraukties nelaimīga/-s kasiere/-is, lai iekasētu pašreizējos 30 santīmus par biļeti. Es neesmu gatava maksāt dārgāk par to, ka stundu vai divas dienā bezjēdzīgi pavadu sastrēgumos, kad sabiedriskais transports uz priekšu labākajā gadījumā pakustas par metru, sliktākajā — par pārdesmit centimetriem.

Jā, es esmu gan gatava uz darbu braukt ar velosipēdu, bet to var tikai siltā laikā, diemžēl mūsu valstī lielākoties ir ziema, aukstums un slapjums. Un esmu gatava riteņot tad, kad Rīgas ielas kļūs riteņbraucējam draudzīgākas un velosipēdiem būs drošas stāvvietas. Patlaban pie mana kantora vispār nav vietas, kur riteni noparkot. Jā, es esmu gatava, redzot sastrēgumu uz Vanšu tilta, izlēkt no trolejbusa Ķīpsalā un pārtecēt Daugavai pāri kājām, centrā nokļūstot pat ātrāk par sabiedrisko transportu, kas vēl nesen mani vizināja uz darbu. Man patīk staigāt un skaistos pavasara, vasaras un rudens vakaros esmu mājās devusies kājām. Taču tas nav risinājums.

Ja man Rīgas dome skaidro, ka trūkst naudas sabiedriskajam transportam, tad es ieteiktu paskatīties, kā to iekasē šoferi-biļešu pārdevēji un atsevišķi kasieri/-es, un kāda attieksme pret naudas maksāšanu Rīgas satiksmes budžetā ir pašiem pasažieriem. Es spītīgi vienmēr pieprasu biļeti. To uzstāju arī tajā tumšajā, lietainajā vakarā, kad jau kādi desmit pasažieri pirms manis bija samierinājušies ar to, ka 13.autobusa šoferītim naudiņu samaksā gan, bet viņš biļetīti nedod vis. Pēc biļetes pieprasīšanas šoferis man dusmīgi pagrūda sagumzītu papīrīti, kurš, kā atklāju krietni vēlāk mājās, bija nevis 30, bet 15 santīmu biļete. Tātad kāds pensionārs aiz labas sirds šoferītim bija atstājis savu biļeti. Daudzkārt esmu redzējusi, ka pasažieri, kāpjot laukā no transporta, savas biļetes atdod šoferiem vai kasierēm/-iem. Ir bijis arī gadījums, kad no kasieres neesmu pieņēmusi saņurcīto “vairākreižu lietošanas” biļeti, bet pieprasījusi, lai viņa no biļešu paciņas noplēš tieši man domāto. Man uz to ir tiesības, jo arī es uzturu šo valsti un šo pašvaldību, un šo pašvaldības uzņēmumu. Un mani nevar iežēlināt ar to, ka šoferīšiem ir mazas algas. Rīgas satiksmes darbinieku ģimenes budžets ir jāpapildina viņu darbavietai caur manis maksāto biļetes cenu, nevis man personīgi pa tiešo.

Ja Rīgas dome nāk ir ideju paaugstināt maksu par braucienu sabiedriskajā transportā, tai tajā pašā laikā ir jāpiedāvā idejas transporta uzlabošanai, lai tas kļūtu tīkamāks, ērtāks un tāpēc izdevīgāks pasažieriem. Pretējā gadījumā braukšanas maksas paaugstināšana vēl vairāk rīdzinieku pārsēdinās privātajos auto un sastrēgumi kļūs vēl lielāki.

Kāda mana paziņa reiz sacīja, ka uz Vanšu tilta automašīnās sēdošos varētu savietot trīs autobusos. Varētu. Bet tīkamāk tomēr, kaut nerviem vāroties, sastrēgumā ir sēdēt siltā auto, nevis, sasmakušu gaisu elpojot, censties nesaļimt trolejbusā vai autobusā. Ja sabiedriskā transporta cenas paaugstināsies, bet Rīgas dome nedomās par pasažieru ērtībām un sastrēgumu mazināšanu, tad es arī padomāšu, varbūt labāk tomēr papildināt vieglo auto rindas un uz darbu doties savā mašīnā, piedūmojot jau tā piesārņojuma mocīto pilsētu.