Aizgulējos. Pēdējā mirklī izmetos no mājas, lai noķertu vienīgo vilcienu, kas Rīgā ieradīsies pirms 9:30. Tautas sapulce sākas vienpadsmitos, bet man ir jābūt ātrāk, jo esmu viena no kārtības uzturētājiem.

Ārā apmācies, smidzina. Lietussargu esmu aizmirsusi. Cepuri arī. Toties, steigā kravājot somu, esmu paķērusi līdzi kaut ko šķiet tikai sev raksturīgu: divu likumu tekstus. "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" un "Par policiju". Tādas nu ir manas īpatnības.

Braucot vilcienā, rūpīgi izstudēju abus likumus. Sapulcēs aizliegts slēpt savu seju zem maskas, izmantot nacistisko simboliku, veikt netikumīgas darbības, apdraudēt citu personu drošību. Kārtības uzturētāju rīkojumi pasākuma dalībniekiem ir saistoši. Ja dalībnieki neklausa, jāvēršas pie policistiem. Ja policija kaut kādu iemeslu dēļ nolemtu mani aizturēt, man ir tiesības: (1) uzzināt iemeslu, kādēļ manas tiesības tiek ierobežotas; (2) uzzināt policista uzvārdu, amatu, dienesta vietu un prasīt uzrādīt dienesta apliecību; (3) prasīt, lai policists nekavējoties informē manu ģimeni par manu atrašanās vietu. Nice to know. Bez tam policijas darbinieks nedrīkst pildīt nelikumīgas augstāku personu pavēles.

Tātad saviem pienākumiem esmu gatava. Iebraucot Rīgas stacijā (9:05), lietu ir nomainījis slapjš sniegs. Risinu laikapstākļu problēmu, stacijas kioskos taujājot pēc pončo (plāna, ūdensnecaurlaidīga plēve ar izgriezumiem rokām un galvai + kapuce). Kiosks "Visādi Sīkumi" (nosakumu precīzi neatceros, bet doma apmēram tāda) šādas plēves pārdod par 70 santīmiem. Palicis tikai viens un taisos par to jau maksāt, kad kāda apmēram 70gadus veca sieviņa taujā pēc tā cenas. Redzu, ka mēs acīmredzot dosimies vienā virzienā, un pēc īsas, taču nepiedodamas minstināšanās izšķiros no sava pirkuma atteikties. Bet pensionāri šis variants stingri neapmierina un tā nu es tieku pie pončo. Jūtos vainīga, lai gan objektīva iemesla tam it kā nav.

Plkst. 9:20, Domu laukums. Tukšs. Vairāki nožogojumi. Vienā malā ir pamatīgs būvlaukums, kam apkārt apjozts žogs un izbūvētas ar jumtu pārklātas koka ejas. Tur jau tagad, gandrīz 2 stundas pirms pasākuma, ir patvērušies daži cilvēki. Pie Latvijas Bankas uzstādīta liela skatuve, kurai apkārt žogs. Doma baznīcai savs žogs. Starp Doma baznīcas žogu un skatuvi ir izvietots dīvains pacēlums, uz kura vairākās rindās izvietoti krēsli, kas mirkst lietū. Pacēluma funkciju nesapratu un neesmu sapratusi vēl joprojām. Ap skatuvi ir izvietoti divi lieli ekrāni, kur tiek rādīti Atmodas laiku kadri.

Vienā Domu laukuma stūrī stāv trīs jaunieši. Kā izrādās - arī kārtības uzturētāji. Pēc īsa brīža mums pievienojas vēl daži cilvēki un Sabiedrības par atklātību Delna delegācija 4 cilvēku sastāvā. Delna ir šī pasākuma (un divu iepriekšējo nedēļu piketu pie Saeimas) oficiālais organizētājs, kas ir pieteikusi sapulci Rīgas Domē. Neviens cits to darīt nav uzdrošinājies, iespējams, tādēļ, ka mūsu "ļoti liberālie pulcēšanās likumi" (atsauce: premjerministrs A.Kalvītis) uzliek pasākumu organizētājiem par pienākumu nodrošināt uz katriem 50 pieteiktajiem cilvēkiem 1 kārtības uzturētāju, turklāt nav skaidra atbildības sadalījumas par iespējamām nekārtībām starp policiju un organizētājiem. Tādēļ jūtos pateicīga, ka vispār kāds ir gatavs uzņemties iniciatīvu pulcēt kopā tautu. Zinot, cik viss pasākumu pieteikšanas process ir bijis ķēpīgs, nepatīkams un riskants, labprāt piekritu dot vismaz minimālu savu artavu šajā pasākumā, kļūstot par kārtības uzturētāju.

Likums prasa, lai kārtības uzturētājam būtu sava apliecība (Delnas cilvēku iedalītas A4 lapas) un labi saskatāma pazīšanās zīme (balts Delnas T-krekls). Tiem, kas nav uztvēruši situācijas traģikomiskumu, rezumēju: temperatūra ap 0, slapjš sniegs; vējš; pazīšanās zīme - T-krekls. Neesmu redzējusi savas fotogrāfijas no pasākuma, taču paskats nevarēja nebūt baiss: bītlene, kurai pa virsu uzvilkta adīta jaka, kuram pa virsu uzvilkts dzeltens lietus pončo, kuram pa virsu uzvilkts balts Delnas T-krekls, kuram pa virsu plīvo gara, violeta šalle ar tajā ieadītiem dūraiņiem.

Seko īsa instruktāža Aigas Grišānes izpildījumā - uzzinām, ka provokācijas nav gaidāmas, taču ir ziņas, ka kāds varētu mēģināt kurināt ugunskurus. Tas nav pieļaujams un, ja tā padomā, šādos laikapstākļos arī diez vai iespējams. Uz 20 minūtēm tiekam atlaisti iegādāties siltu tēju. Es un vēl 2 meitenes dodamies uz tuvāko Narvessen Līvu laukumā, kur pēc neilgas cīņas ar kafijas automātu (kā apturēt karsto ūdeni, ja tas draud pārlīt pāri malai?!) nedaudz applaucēju sev roku. Tur satiekam divus ļoti pozitīvi noskaņotus jauniešus, kas arī dodas uz pasākumu. Ap 10:20 ļaužu plūsma uz Doma laukumu jau ir skaidri izteikta.

Atgriežoties "dienesta vietā", parunājos ar dažiem paziņām. Tautas vēl nav daudz, taču apmēram katram piektajam rokās ir plakāts vai, vismaz, nozīmītes. Daļa dodas parakstīties par arodbiedrību rosinātajiem grozījumiem Satversmē, kas paredz tautai tiesības atlaist Saeimu. Parakstu vākšanas vietas gan ir salīdzinoši tālu - tuvākā tikai pie Pētera baznīcas. Kāda sievieti man prasa, kur var ziedot Delnai. Zinu, ka Internetā, par skaidru naudu nesmu pārliecināta. Vēl kāds pajautā par Delnu kaut ko tik specifisku, ka sūtu pēc atbildes pie Roberta vai Aigas. Pensionāriem interesē, kur var dabūt nozīmītes - kāds staigājot un tās dalot. Nākas arī stāstīt par sagaidāma pasākuma norisi. Neko daudz nezinu: režisē Laila Pakalniņa, runas būšot pamīšus ar kora dziesmām, rokeru nebūs, jo Domu baznīca ir avārijas stāvoklī un var neizturēt lielus decibelus.

Ļaužu pieplūdums sākas ap 10:40. Domu laukuma centrs kļūst grūti navigējams. Taču var izspraukties - ļaudis vēl ievēro distanci.

Acis, lietussargi. Sireāla sajūta. Jūtu, ka lasu cilvēku noskaņojumus. Viņi ir nākuši, cerot uz kaut ko, paši nezinot ko, bet šobrīd, vējā un lietū, ir sākuši šaubīties. Un tagad stāv, pavadot ar acīm katru kustību, pacietīgi, notušējot emocijas. Agresijas nav, prieka nav, cerības nav, ir tikai pacietīga, klusa gaidīšana. Dažiem līdzi Latvijas karogi.

Nolemju apzinīgi veikt savus pienākumus un dodos uz tām Domu laukuma malām, kur vēl nav redzami citi cilvēki baltajos kreklos. Uz laukumu ved dažas šauras ieliņas, tieši tur, pie "ieejām" Domu laukumā ir vislielākais saasinājuma risks. Taču pagaidām ļaužu plūsmas vēl nav gluži tik lielas.

Sākas sapulce. Dzied koris. Tam seko runas, ko dzirdu tikai fragmentāri. Saklausu atsevišķus vārdus, frāžu fragmentus.

Atgriežos laukuma centrā. Situācija ir mainījusies - ļoti biezs ļaužu slānis. Taču joprojām esam apātiski, nav vēlēšanās pēc runām un dziesmām applaudēt - gaisā virmo vēme kliegt, saukt, skandināt, nevis stāvēt, salt un klausīties. Šāda komunikatīva situācija uzliek runu teicējiem milzu atbildību - runai ir jābūt tieši tik perfektai, lai to būtu vērts klausīties lietū, vējā un aukstumā .

Satieku 2 citus kārtības uzturētājus. Kopā mēģinam atrisināt divas situācijas: 1) vai plakāts, uz kura ir uzzīmētas dakšas/grābeklis un jautājuma zīme, būtu jāinterpretē kā aicinājums uz vardarbību? 2) vai būtu jāaizrāda "pērkoņkrustietim", kas dala piketa dalībniekiem lapiņas ar stilizētu kāškrustu? Pirmajā gadījumā nolemjam neiejaukties, jo plakāta jēga nav "nolasāma". Otrajā pēc nelielām šaubām lūdzu lapiņu dalītāju šīs lapiņas nedalīt sapulces laikā. Viņš mani neklausa, tādēļ vēršos pie tuvākā policista, kas aģitatoru pārliecina pagaidīt līdz sapulce beigām. Vēl aizvien neesmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi (vai pērkoņkrustiešu svastika ir stilizēta nacistiskās Vācijas simbolika?) Taču tieši par šādu rīcības modeli mēs vienojāmies instruktāžas sanāksmē.

Doma laukuma centrā kļūst sarežģīti pārvietoties. Garām plūst divas ļaužu plūsmas - viena dziļāk Doma laukumā, otra - ārā no laukuma. Nolemju pārbaudīt, kas notiek ārpusē. Lēnā straume mani "iznes" Doma laukuma stūrī, pie Šķūņu ielas, no kura vairs nav saskatāmi skatuves ekrāni. Kādu laiku šeit uzkavējos - tautas nav daudz, pārsvarā ģimenes ar maziem bērniem, piespiedušies pie māju sienām. Ļoti, ļoti daudz jauniešu, kas nāk un redzot, ka uz Doma laukuma centru netiks,dodas prom. Interesanti vērot ļaužu plūsmas - šķiet, ka cilvēku daudzums laukumā ir aptuveni konstants, taču vienlaicīgi sapulces sastāvs nepārtraukti atjaunojas. Daudzi pēc 5, 10, 30 minūtēm dodas prom un viņu vietā nāk citi. Nedomāju, ka šie "plūstošie" cilvēki ir ierēķināti oficiālajos 7500 tūkstošos dalībnieku.

Kāds paziņa pajoko, ka es atrados Doma laukuma nomalē tādēļ, ka šeit nekas nedraud. Nokaunos un caur Smilšu ielu cenšos atgriezties laukuma centrā. Taču Smilšu/Jēkaba ielas ieeju daļēji bloķē šķērsām novietotas policijas automašīnas (priekš tam tas bija vajadzīgs? lai nepatikšanu gadījumā pūlim būtu grūtāk no laukuma evakuēties?). Patiesībā visas piekļuves laukumam ir pārvērtušās par Šaurajām Bezizejām, no kurām gan cilvēki ar lielām grūtībām var izkļūt, bet iekļūt laukumā gandrīz nav iespējams.

Pasākums ir pusē. Viss ir mierīgi. Tādēļ lēnām iejūku pūlī , lai beidzot saprastu, kā tas viss notiek "no iekšpuses". Cilvēku ļoti daudz, pavirzīties var tikai tad, ja pēkšņi izveidojas iekšēja straume. Apstājos kādos 30 metros no skatuves. Izjūtas sapulces nomalē un sapulces centrā nevar salīdzināt. Ja atmosfēra pie Šķūņu ielas bija depresīva, tad šeit tā ir savādāka: nesalīdzināmi lielāka kopības sajūta. Gaisā vairāk elektrības, lielāka viedokļu apmaiņa. Līdzīgi kā par piketu nevar gūt pilnvērtīgu iespaidu, to vērojot no malas, tā arī cilvēkiem, kas atradās šīs sapulces centrā, emocijas bija citādas, nekā tiem, kas atnāca, ieraudzīja Šaurās Bezizejas un aizgāja. Tie ir divi dažādi notikumi, tās ir absolūti atšķirīgas izjūtas. Tie, kas atradās pa vidu, noteikti nāks vēl. Tie, kas stāvēja malās, diez vai. Diemžēl otro bija ļoti, ļoti daudz.

Visveiksmīgākās runas bija literātēm - tādēļ, ka viņas emocionāli precīzi uzķēra nosalušās tautas noskaņojumu. Cilvēki klausījās, elpu aizturējuši. Kopā ar kora dziesmām tas vietām bija līdz asarām aizkustinoši.

Un tad nāk Zatlers. Pārsteigums. Pozitīvs pārsteigums. Lielākā daļa klātesošo viņam uzgavilēja. Apsveicams prezidenta žests, lai gan Zatleram vajadzētu atteikties no bezsaturīgām runām. Un šī viņa runa tieši tāda bija - nekad nedrīkst runāt tikai runāšanas pēc, kur nu vēl tad, ja tevī klausās tūkstošiem nosalušu cilvēku.

Kopumā sapulcē bija ļoti maz politikas. Plīvoja Jaunā Laika karogi, taču "no iekšpuses" tie nebija pamanāmi. Tika skandināti "atlaist Saeimu" lozungu, taču skanēja tie salīdzinoši klusi, ļaudīm šauboties, vai tas tiešām ir risinājums. Uzstājās Sandra Kalniete, kā vienmēr precīzi. Veiksmīga runa izdevās Tautas partijas biedram Jurim Žagaram, kas stāstīja par savas partijas kļūdām. Drosmīgi, ņemot vērā viņa partijas specifiku. Latvijas politikā šobrīd ir nepiedodami maz drosmīgu cilvēku, tādēļ katra šāda demokrātiskā valstī tik pašsaprotama rīcība Latvijā ir ordeņa vērta.

Pieņemoties spēkā lietam, sākās krusa un brāzmains vējš. Pasākums beidzās ap 12:30. Ļaudis ļoti ātri izklīda - daži devās parakstīties, citi - uz mājām. Jau pēc 10 minūtēm laukums atkal bija tukšs. Tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Atšķirībā no piketiem, šo sapulci es pametu ar milzīgu smaguma sajūtu. Iespējams, pie vainas bija laiks. Iespējams - cita pasākuma enerģētika, kas lika klausīties, nevis visiem kopā kliegt par notiekošo. Piketu ar kopīgiem saukļiem var salīdzināt ar kolektīvu psihoterapijas seansu - emocijas iznāk uz āru un tādēļ paliek vieglāk. Sapulcē tu ne tikai paliec viens ar savām izjūtām, bet "uzņem" arī citu acīs redzamo bezcerību un izmisumu. Ja to neatsver iedvesmojošs vēstījums no runu teicējiem, tad izjūtas ir depresīvas. Ilgtermiņā tas noteikti ir dziedējoši, bet šobrīd vēl ir ļoti grūti.